Sniega Demo pieeja

1.02.2015

Kā jau minējām Demo gada kopā sanākšanas pasākumā 2011. gada izskaņā – šogad būs cita pieeja un bija arī. Par pamatu ņemot pasaules pieredzi Outdoor Leadership jomā un sakombinējot to ar savu kompetenci, mēs spējam novadīt profesionālas, spēcīgas un skaistas programmas it kā tās nemaz nevadot… izklausās slinki, ne? Taču tā nav, ļaujiet man Jums visu paskaidrot…

Pirmā grupas bilde pirms starta pie “Krastiņu” majam

Mēs, Sense of Team, vadot šīs programmas ticam, ka tajās var piedalīties ikviens cilvēks, iegūstot jaunu pieredzi, atziņas un galvenais ir nevis profesionālā pieredze, bet gan vēlme pēc nezināmā.

Tāpēc vadītāju loma Demo programmās ir iedrošināt dalībniekus darīt to, ko viņi paši neuzdrīkstas darīt vienatnē. Jo šeit nāk talkā ne tikai programmas vadītāji, bet arī citi dalībnieki ar savām prasmēm un klātesamību. Protams, ka vadītāju loma ir arī apgādāt dalībniekus ar profesionālām atziņām, padomiem un rīkiem, kurus var lietot pēc pārliecības un vajadzības.

Piemēram, no pēdējā Demo, minēšu akūti svarīgu prasmi iepirkt pārtiku ekspedīcijai. Tam ir savi nosacījumi un apstākļi, lai pārtika būtu enerģētiska, droši pārvietojamam un lietojama esošajos laika apstākļos (mūsu gadījumā līdz -20* salam). Uzklausot vadītāju viedokli par pārtikas konceptu, dalībnieki paši izlēma ko un kā ņemt līdzi – tika samazināts nevajadzīgais šķidruma daudzums, jau laicīgi sagrieztas sēnes utt. Neskatoties uz to šis bija mans pirmais pārgājiens, kurā es ēdu vārītas olas un malto gaļu – lieliska pieredze arī man…

Vēl jaunums bija dalībnieku ciešā sadarbība mazajās grupās (līdz 4 dalībniekiem) un šo grupu atbildība kopīgajā ekspedīcijas norisē gan gatavojot pārtiku, gan ceļot savas sniega būdas, gan vedot pārējās grupas no punkta A uz punktu Z. Vadītāju iejaukšanās notiek tikai kritiskajos gadījumos, lai nodrošinātu drošību un veselību, ja kāds ir nosalis vai būvētās konstrukcijas nav drošas. Visā pārējā laikā – brīvība pieņemt lēmumus un baudīt konsekvences.

Programmas noslēgumā mēs izvērtējām Demo norisi gan lielajā grupā, gan devām iespēju mazo grupu dalībniekiem dalīties ar savstarpējiem ieteikumiem un komplimentiem, kas var būt noderīgi ne tikai mežā, bet arī ikdienas dzīvē!

Ragavas nonākušas daiļā dzimuma pārraudzībā

Un nedaudz aplūkojot, kā tas viss notika:

Šī bija pirmā Demo programma, kura bija 3 pilnu dienu garumā. Viss sākās 26.janvāra vakarā, kad visi dalībnieki ieradās Sense of Team lauku mājās „Krastiņi”. Pirmo vakaru pavadām iepazīstoties savstarpēji un no vadītāju puses tiek sniegts pirmais ieskats par to, kas un kā notiks, lai nedaudz nomestu stresa līmeni, jo nu plāns ir, maigi sakot, ambiciozs. Esam par savu mērķi uzlikuši nakšņošanu ārā divas naktis pēc kārtas, vienu nakti sniega būdā, otru kādā savādākā nakšņošanas tehnikā.

Ņemot vērā programmas koncepciju un metodes, visi dalībnieki sadalās mazajās vienībās, radot nelielas šūnas, kuras uzņemas atbildību, risina situācijas un ir neliels mikrolielums lielās grupas iekšienē. Pa šīm mazajām vienībām tālāk arī norit pārējo dienu darbība- gan nakšņošana, gan dežūras, gan arī dienas maršruta vadīšana. Pirmajā vakarā pirms gulētiešanas vēl dažas mazās grupas paspēj saplānot ēdienreizes un citu inventāru, tomēr visi laicīgi dodas pie miera.

Pirmā sapulce pašu spēkiem- apjausma, viss tiešām jāsaplāno pašiem

Piektdienas rīts sākās ar vadītāju atbildēm uz jautājumiem, ekspedīcijas nosacījumu izklāstu un attiecīgās dienas līderu grupai tiek nodota karte ar pirmās nakts atrašanās vietas apvidu. Viss pārējais nu ir dalībnieku rokās. Pirmās dienas vadību izvēlas grupa ar spēcīgu sastāvu – divas dāmas un Krists, kurš tai pat laikā ir burvis, un bez šaubām šis talants viņam nāca par labu.

Visa inventāra plānošana bija pašu dalībnieku rokās

Un nu mūsu māja pārvērtās par 15 cilvēku skudru pūzni, kur tiek krāmētas ragavas, pārnēsātas un piemērītas slēpes, cilātas sniega lāpstas un ap dienas vidu jau esam gatavi startēt no mājas. Gaisotni varētu raksturot kā viegli nokaitētu, jo šo mirkli ilgi gaidījuši daudzi. Krists ar savu vienību sāk jau virzīties, kamēr Māris ar Austri domā, kā iejūgties kamanās. Lēnām arī visi pārējie sāk kustēties uz priekšu.

Atziņas un mācības nāk pavisam drīz- jau pēc pārsimts metriem notiek ragavu pārkrāmēšana, jo izrādās, ka tās ir mega par smagu, lai jēdzīgi aiz sevis vilktu, piedevām, ja slēpes pie kājām. Rezultātā katram ir jāuzņem somā vēl daļa smaguma, lai atvieglotu ragavas.

Bez papildinājuma savā mugursomā nepalika neviens

Uz vakaru jau satumst un grupā parādās neliels satraukums par to, ka atzīmētais laukums kartē īpaši netuvojas. Ar slēpošanu iet dažādi, citam vieglāk, citam ne šā, ne tā, citam ar lielām Zviedru armijas koka slēpēm, citam ar klasiska stila distanču slēpēm. Ik pa mirklim taisām pauzes, kur tiek apspriests maršruts, pārrunātas katra sajūtas.

Lēnām, taču pārliecinoši karavāna dodas uz priekšu

Tikai pirms astoņiem vakarā nonākam norādītajā vietā un nogurums ir milzīgs. Aukstums arī ir nokritis līdz – 17 grādiem un, līdzko apstājies, sāc salt. Jākustas gan pie ēst gatavošanas, gan sniega būdu ceļot, gan arī atpūšoties. Primāri tiek risināts ugunskura jautājums, jo ir sajūta, ka dažam tas jau kļuvis liktenīgs to paveic mūsu vietējais burvis- Krists. Siltums un gaisma, kas nāk no ugunskura jau rada mājīguma sajūtu un var sākt gatavoties sniega būdu celšanai. Kopā iesākas četru būdu celtniecība, katrai mazajai vienībai pa vienai.

Ugunskurs ir akūti nepieciešams ne tikai pašu siltumam…

Vakariņas, pārrunas, pabeigtas sniega būdas, adrenalīns par gulēšanu „alā”, sals un berzēšanās ar sniegu pirms pārģērbšanās gulēšanai, un krietni pēc pusnakts mūsu nometnē pie Kaņepēnu ezera iestājas klusums.

Nākamajā rītā visi smaida. Dažam gan smaids ik pa mirklim no sejas pagaist iedomājoties, ka šis nav viss. Jo ārā gulēsim vēl vienu nakti. Un es gribētu teikt, ka tas rada īstenības sajūtu. Te viss notiek pa īstam!

Rīts – brīnišķīga saule un lepnums par pieveikto pirmo nakti

Otrā diena jau ar brīnišķigu sauli un labu salu, jau rit raitāk, visi zina, kur katrai lietai vieta un kuram kura vieta slēpojiena secībā. Ir kas dzen špūres, ir kas specializējas ragavu vilkšanā (un par brīnumu dažam labam stiprā dzimuma pārstāvim, šoreiz tās bija dāmas!). Šodien pieveicamā distance mazāka un, baudot Vidzemes augstienes pakalnus, jau visai laicīgi, pirms saules rieta, esam ļoti skaistā meža ielokā, kuru pieņemam par savu jauno mājvietu. Arī nometnes vietas iekārtošana notiek daudz operatīvāk – ugunskurs, daudz sausas malkas un vakariņas – pirmā atslēga komforta sajūtas atgriešanai.

Brīnišķīgu sajūtu ķeršana – nobrauciens “kā bērnībā”

Lai paplašinātu apgūstamo prasmju spektru vadītāji piedāvā apgūt un izmēģināt arī cita rakstura naktsmītni ziemai – “ekrāna” tipa nojumi ar ugunskuru, kas atstaro priekšā esošā ugunskura siltumu un veido apsildītu nojumi. Un ir pieci kandidāti, kas sāk – mācoties darot – procesu. Ar vadītāja Valda konsultācijām top radošu risinājumu būve.

Paralēli šim, vēl tiek būvēta viena sniega māja, savukārt vadītāji kopā ar vienu drosmīgo dalībnieci, piekopj tehniku “ierakties sniegā” – ar nojumi pārvilkta liela sniega bedre, kurā nakšņot.

Sniega būdas būvniecība- kā vēlāk izrādās- droša izvēle

Otrās nakts atskaite – Debesis ir noskaidrojušās un sals pieņemas spēkā. Šonakt mums ir iespēja izbaudīt šīs ziemas pirmo auksto nakti – sals nokrītas līdz -20 grādiem. Par vadītāju ierakšanos sniegā no rīta paklīda jociņš – guļam nevis ledusskapī, bet ļoti niknā saldētavā. Ekrāna grupa, pašiem smejot, ir ekranizējusies, jo riktīgi iemigt īsti nav sanācis- siltums, ko visi bija iedomājušies sagaidīt, ne tuvu nav tik sildošs, taču tam tiek atrasts cits risinājums- emocionālais siltums, daudz un veselīga humora veidā- šāda nakts paliek atmiņā uz ilgu laiku! Sniega būda gan esot izgulējusies- tātad- stratēģiski vislabākā izvēle naktsguļai.

Tā kā pirms ekstremālās nakts top skaidrs, ka nākamā rīta maršruts reālajā vidē ir pārāk ilgi pieveicams, un vēl ir jāpagūst laicīgi un saturīgi programmu noslēgt, tiek pieņemts lēmums sadalīties- 4 cilvēki, Roberta vadībā kļūst par trieciengrupu, kurai agrā rītā nometni jāpamet, lai 2 stundu ilgā un aptuveni 7 kilometrus garā slēpojumā jāsasniedz bāzes māju „Krastiņi”, kur vajag sākt iekurt krāsnis, pirti un sagatavot to pārējiem. Savukārt pārējā grupa uzņemas rūpi par nometnes novākšanu, mantu sapakošanu, lai uz plkst. 9:00 sagaidītu „glābējbusu”, kurš visus droši un ātri nogādātu mājās… Kā vēlāk atzina trieciengrupas dalībniece Ance – šis ir bijis viens no spilgtākajiem mirkļiem visas ekspedīcijas gaitā – agrā celšanās, diezgan smagais slēpojums, skaistais saullēkts un spēku izsīkums- tas viss paliks atmiņā ilgi, kā cīņa ar sevi, kas uzvarēta un par ko ir lepnums.

Sniega būda un iemītnieki – tās pamešana īsi pirms saullēkta

Tieši palikšana nometnē pēc trieciengrupas aiziešanas, Jurim asociējusies ar noveli Nāves Ēnā – aukstums un tumsa piezagusies momentā un gala sajūta bijusi klāt, jo lielākā daļa trieciengrupas dalībnieku bija tieši no Ekrāna pulciņa. Viņš sapratis, ka, lai cik auksta ir nakts, tomēr to nejūt, kad blakus ir cilvēki, ar kuriem kopā viegli uzturēt tonusu.

Buss ir klāt- vēl mirklis, un pasākums būs vairs tikai mūsu atmiņā

Pēcāk noris programmas viena no svarīgākajām daļām – izrunājam un izvērtējam, kā mums gāja un ko esam ieguvuši. Šis viss ir svarīgi, lai notikušais nepaliktu sausa piedzīvojuma veidā, bet lai nogulsnētos atziņās un sapratnē, ko un kā darīt labāk, kā es personiski rīkojos grūtos apstākļos. Un, manuprāt, spēcīgākā atziņa ir par to, ka mēs varam izdarīt vairāk, nekā mums sākumā šķiet. Un ir labi, ka ir šādas programmas, kas palīdz nolaist šo iesākuma pieņēmuma rokasbremzi arī pret lietām ikdienā, jo tādējādi kļūstam par spēcīgākām personībām, kas izdara vairāk.

[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=6gtluFncxds&sns=fb]

Foto un teksts: Valdis Vanags un Roberts Rubenis

www.senseofteam.lv