Norvēģijas ekspedīcija 2015
2.08.2015
Katru gadu dodoties jaunā piedzīvojumu ekspedīcijā, veramies atrast ko jaunu, kas būtu raksturīgi tieši te. Par piedzīvoto lasi pašu ceļotāju kopīgi veidotajā Norvēģijas ekspedīcijas 2015. dienasgrāmatā!
2015. gada 10. jūlijs, Norvēģija. Pirmā aktīvā diena.
Kanjonings pa Hovdas upi.
Raksta Guntis Ziedonis.
Raksta Ieva Puriņa.
“„Mazāk zināsi, labāk gulēsi” – tāds bija mans moto Norvēģijas piedzīvojumu ekspedīcijā.
Jāatzīst, ka jau pirmajā dienā sapratu, ka ar šādu moto turpmāk nevajadzētu doties šāda tipa ekspedīcijās kā Norvēģijas piedzīvojumu ekspedīcija.
Rīts – pamostoties, sajūtu mazliet dzestro rīta gaisu un saprotu, ka beidzot ir sācies man „citādais” atvaļinājums.
Pabrokastojam, sakravājam mantas un Valdis visus aicina uz iepazīšanās spēli. Katrs dabū savu BADIJU, mans BADIJS – Artis, uzspēlējam vienu spēli ar Margotu un dodamies ceļā. Pa ceļa, busā neliela instruktāža no Arta, bet jau atkal, aiii, nestāsti labāk. Mazāk zināšu būs vieglāk , bla, bla, bla.
Pēc mazliet vēsā rīta prāts ļoti nevedas pavadīt visu dienu kalnu upē, bet….. kas jādara, jādara. Velkam ārā hidras un ģērbjam virsū. Apkārt jūtams neliels satraukums, jo ne jau man vienīgai likās, ka rīts ir vēss.
Hidra uzvilkta, apsekoju savu „S/Zviedru ģimenīti” – viss gandrīz kārtībā, Jānis tik izmisīgi meklē ķiveri. Ar Lailu viss mierīgi.
Dodamies lejā pa nelielo nogāzi uz upi, maza instruktāža par un ap kanjoningu, labprātīgi gan negribas gāzties ūdenī, bet… pirmais šļūciens pa straumi un hidra lēnām piepildās ar ūdeni, nu jau vairs nav ko zaudēt.
Gaidām Valdi un Juri, kas kaut ko „shēmo” ar busiem. Sildāmies kā nu katrs mākam. Tagad saprotu, kāpēc tie roņi guļ uz klintīm.
Valdis un Juris ir klāt, un ballīte var sākties. Vārda vistiešākajā nozīmē elpu aizraujoši šļūcieni pa slidenajiem Hovdas akmeņiem, auksts ūdens triecas tieši sejā, interesantas sajūtas, bet patīkami satraucošas. Lēkājot pa akmeņiem jūtos kā „zivs ūdenī”, mazliet atgādina bērnību.
Pirmais lēciens. Man, kā jau īpaši veiklai meitenei, tas beidzas ar sāpošiem ceļiem, jo, protams kārtējo reiz kaut ko vajadzēja izdarīt ne tā kā tika teikts, un rezultātā piezemējos uz akmeņiem. Lieliski. Kāds prasa vai sasities?! Pff, nē, ne jau es, viss ok, patiesībā, bija sāpīgiJ, Ceļgali zili, pietupties nevaru.
Tālākajā posmā lēcienus izlaižu, šļūcienus uz beigām arī, jo esmu nosalusi, sava moto dēļ neesmu paņēmusi līdz hidras cepurīti un cimdus, kas iespējams, padarītu patīkamāku man kanjoninga piedzīvojumu.
Ieraugot galapunktu esmu priecīga, jo izsalkums un diskomforts, ko radīja aukstais ūdens liek par sevi manīt. Apēdam Snickers, manam badijam atkal tiek dubultā deva J (jo vienīgā šokolāde, ko es brīnumainā kārtā neēdu ir tieši – Snickers), kopbilde un vēl tikai kāpiens pa stāvo nogāzi līdz ceļam. Hop, hop, visi ir augšā un gaidām busu, žāvējam hidras, dalāmies ar iespaidiem par paveikto, emocijas ir pozitīvas, pat ļoti, visi smaidīgi, saule silda.
Lūk, arī buss, tiek lemts jautājums par vakariņu vietu – šeit uz vietas vai nometnē – NOLEMTS – ĒDAM NOMETNĒ. Savācamies un dodamies ceļā uz nometnes vietu, kas ir pāris stundu attālumā no kanjoninga vietas. Lieki piebilst, ka nogurums liek par sevi manīt un es ceļā uz nometni guļu, nezinu par pārējiem.
Nometne – uzceļam teltis, dežuranti gatavo ēst, pārējie dodas apskatīt ūdenskritumu, kas ir ļoooti skaists un iespaidīgs. Jāatzīst, ka tādu ūdenskritumu, dzīvajā, redzu pirmo reizi, tik jocīga sajūta, kāds spēks nāk no tā ūdens, jūtos, pilnīgi niecīga attiecībā pret šo dabas fenomenu.
Čik, čik, safotografējamies un atpakaļ uz nometni. Vakariņas gandrīz jau gatavas. Paēdam, un lūk arī viņš – aukstumiņš. Patiesībā aukstums bija mana ceļojuma lielākais „lauziens”, bet, neko darīt, savelku mugurā visu, kas ir un lienu iekšā guļammaisā.
Naktī -1 grāds, nopietni? Es izdzīvoju?!”
2015. gada 11. jūlijs, Norvēģija. Otrā aktīvā diena.
Galdhopiggen virsotne (2469 mvjl.), augstākā virsotne Norvēģijā un Ziemeļvalstīs.
Raksta Aleksis Geske.
“Rīts, kā rīts – miegains un ar nelielu satraukumu par nākamo aktivitāti. Šoreiz kāpjam uz Ziemeļeiropas augstāko virsotni – Galhēpigens.
Pa ceļam uz kalnu busā notiek čit-čati par un ap Norvēģiju un tās ekspedīciju. Un kā ierasts, Valdis dalās savā pieredzē un zināšanās – šoreiz pa trubu rindu atrašanos uz ceļa (braucot pāri ar mašīnu, liekas, ka zobu blombes savā starpā samainīsies vietām), kur Valdis veica mazu erudīciju spēli par to kam tas ir domāts. Minējumi bija visdažādākie, un, protams, latviešu bēleliņi līdz pareizai atbildei nespēja aizdomāties – tas ir govs/kazu ‘guļošais žogs’, lai zvēri nevarētu šķērsot trubu rindu (dzīvniekiem iesprūstu kājas starp trubu spraugām).
Esam atbraukuši! Silta saulaina diena – Norvēģijas brīnums, līdz ar to aši aši sadalījāmies 2 komandās un laidām augšā kalnā. Kopējais laiks lai uzietu līdz virsotnei – 4h. Nogājuši 1-2h sapratām, ka neesam pat veikuši 1/10 daļu no maršruta, jo iepriekš dzirdētās 4h ir ‘Norvēģijas stundas’, kas nozīmē, mums bāleliņiem 8h.
Būdams 2. grupā (skatu baudītāju klubiņā), piedzīvojām daudz foto sesijas un regulāras vaimanāšanas par to ‘vai vēl tālu?’, kas šo piedzīvojumu padarīja neierasti jautru, jo parasti biju 1. grupā (sporta klasē), kur jautrība nav dienas plānā 
Neiztikām bez ‘ziedojumiem’ kalnu dieviem – nācās ik pa laikam atstāt kādu grupas dalībnieku uz trases. Viss beidzās labi (šoreiz), jo atstātie komandas biedri dienas beigās sagaidīja mūs pie busiņiem.
2.grupa bija noskaņojusies tikt līdz augšai, bet laika trūkuma dēļ un neliela spēka izsīkšanai, nācās mainīt plānu – tikt gandrīz līdz augšai ar labu panorāmas skatu, kur varētu novilkt somas un izbaudīt skatu. Sacīts darīts – vietiņa atrasta, soma novilkta un uz akmeņiem atrasta vieta, kur atgulties. Nedaudz pārcentāmies – visi aizmiga…
Pēc neilga laika sagaidījām 1. grupu, kas nāca no kalna virsotnes – prieki un gaviles doties lejā, kur izvēlējāmies short-cut’u – šļūkt lejā pa sniegu. Trase jau bija iemīcīta un atlikta tik gulties sniegā un izbaudīt 400 metru šļūkšanu
Dienas beigas – visi ar sagurušām sejām tiekas pie busiņiem. Plāns kā vienmēr – sameklēt telts vietu un ēst. Nakts mītni mēs atradām ātri un ar vēsturisku akmens būdiņu, kur troļļi pa vakariem izklaidējas.
Telts saslieta, vakariņas paēstas, emocijas uzņemtas – izdevusies diena! “
Raksta Jānis Kolnejs.
“Kāpiens Galhoppigen 2469 m augstuma. Rīts iesakās loti dzestri, jo tika pārdzīvota aukstākā nakts visas ekspedīcijas laikā pie Riderspranger ūdenskrituma.
Pamodos 7:00. Izlienot no telts biju ļoti pārsalis un neapmierināts jo naktī nakti vairākas reizes pamodos no tā, ka vienkārši trīcēju no aukstuma. Baidījos, ka saslimšu, saaukstēšos un atbraukšu uz Rīgu galīgi slims, bet nu jau tagad atskatoties uz visu notikušo droši varu pateikt – ka viss ir tikai galvā – ne es saslimu pēc šīs dienas, ne pēc visas ekspedīcijas, kas kārtējo reizi apliecina to, ka no daudzām lietām mūs attur vienkārši bailes, kurām nav nekāda pamata, bet kuras sēž mūsu galvā un ļoti negribīgi to pamet.
Tālāk sekoja brokastis un brauciens uz kalna pakāji apmēram 1200 m augstumā, no kurienes vajadzēja sākties mūsu kāpienam. Valdis ar Juri sadala mūs 2 grupās – skrējējos un mierīgajos. Es piesakos mierīgajos jo skatoties uz kalna virsotni no apakšas vispār man nebija saprašanas kā tajā uzkāpt un man liekās, ka tas vienkārši nav iespējams. Vēl ātri uzpildām ūdeni mugursomās līdzi, katrs paņemam pa 2 snickeriem un sākās kāpiens…
Mūsu grupu kalnā vada Juris. Un pirmais ko viņš teica – neuztraucaties, ka jau pēc pirmajiem 300 metriem iestāsies „lūziens: – organisms adoptēsies un viss aizies. Juris kļūdījās = pirmā atpūta mums bija jau pēc 200 metriem… Un man likās ārprāts – ja jau pēc 200 metriem vajag atpūsties, kā tad mēs tiksim pašā kalna galā??? Kādi trakie te vispār kāpj??? Mazliet atpūšamies un kāpjam tālāk – kalnā saulīte karsē un apstājamies vēlreiz, lai novilktu lietus jakas un flīšus jo jau esam tā konkrēti iesvīduši. Un tā sākās līdz šim mana lielākā cīņa ar sevi visas ekspedīcijas laikā – kalnā bija ļoti grūti kāpt vismaz man – jo bija jākāpj pa sniegu un brīžam atpūtu vajadzēja jau pēc 100 metriem, un likās ka vairs nevaru, jāiet atpakaļ, bet padoties negribas un tu tik neskatoties uz visu kāp un kāp. Un tas viss iet tik lēni, un tā virsotne tik lēni tuvojas – kaut varētu tur tā ātri uzskriet, uzvilkt karogu un noskriet lejā! Bet ne kā – te jābruņojas ar pacietību un izturību – un šo divu lietu man vienmēr ir trūcis – es visu gribu ātri un gatavu – tāpēc kāpšana kalnā man pašam bija grūta gan fiziski, bet vēl grūtāka psiholoģiski – jo vajadzēja gan pacietību gan izturību. Tad sekoja viens no grūtākajiem momentiem – kur es biju ļoti, ļoti tuvu lai padotos – Ilze ar Martu pateica, ka ies atpakaļ un man bija ļoti liels vilinājums atgriezties ar viņām. Paldies Dievam mēs bijām tādā kalnu posmā, ka ļoti tuvu bija “viltus mazā virsotne” un likās nu vēl tik mazliet jāpakāpj un tad redzēs kāds tur skats un varēs kāpt zemāk. Un tā mēs ar Lailu tomēr izdomājām turpināt ceļu ar pārējiem. Un tad sekoja viltus mazā pirmā, otrā un trešā utt… virsotnīte un vienā brīdī mēs jau grasījāmies padoties atkal, jo sapratām, ka pat pirmajā virsotnē netiksim, kur nu vēl īstajā, kura bija daudz tālāk, kā mēs pa ceļam kāpdami to uzzinājām no tiem kuri kāpa lejā. Bet tad Juris ieteica ļoti vilinošu ideju Man un Lailai– uzkāpt līdz kalna korej un apskatīt ledāju. Un lai arī līdz korei bija diezgan tālu, tomēr to varēja redzēt un šis mērķis jau likās reāls un sasniedzams – un parādījās uzreiz otra elpa un motivācija man lai tur tiktu, bet Lailu es „nomotivēju” ar savu pussnikeri un ūdeni, ko es viņai apsolīju – kad tiksim korē. Cik kalnos tomēr maz vajag, lai nomotivētu cilvēku uz mērķi, diez vai ikdienā Laila kaut ko darītu par pus snikeri un ūdeni….
Tā nu mēs abi lēnā tempā ar atpūtām, bet tomēr līdz korei tikām. Cik gandarīts es jutos, nepadevies vismaz reizes 5 un tomēr sevi salauzis un uzkāpis savā pirmajā “mini virsotnītē”. Protams, tad ar lielu prieku tika notiesāts palikušais snickeris – katram no mums ar Lailu tika pa pusītei hoalā!!! Un protam bildes atmiņai.
Un tad sākās interesantais kāpiens lejā, pusi no kura varēja šļūkt uz dibena, kas bija gan daudz vieglāk, gan interesantāk nekā kāpt, žēl tikai ka nevarēja nošļūkt līdz pašai apakšai un lejā tomēr vajadzēja atkal kāpt lejā.
Atgriežamies pie busiem – un es saprotu ka šajā vietā ir pelnīta kafija, norvēģu vafele ar ievārījumu un labs cigārs… Ko arī nekavējoties izdarīju. Pīpēju cigāru un domāju – diena izdevusies, mērķis sasniegts, bailes pārvarētas, savam “nevaru” pāri pārkāpts…
Braucam uz nākamo nakšņošanas vietu un nu jau es esmu bez bailēm no nosalšanas un gaidu nākamos piedzīvojumus….”
2015. gada 12. jūlijs, Norvēģija. Trešā aktīvā diena.
Dumdalsgrottene alu meklēšana un ceļš uz Haramsoya salu cauri kontinentam.
Raksta Valdis Vanags.
“Rīts. Mostamies troļļu mežā ar ūdenskritumu pie pretējās klients sienas, teltis saceltas ciku cakām pa visām iespējamajām līdzenajām vietām. Vakar pēc kāpiena Norvēģijas augstākajā virsotnē Haldhopiggen 2469 mvjl. nekur tālu neskrējām, bet nokritām pirmajā jēdzīgajā vietā ceļa malā, vadoties pēc stratēģijas labāk zīle rokā, nekā mednis kokā. Brokastis gatavo veco buku vienība – Dainis un Guntis. Viņi mūs pārsteidz ar klasiku avakado masas un gaļas konservu maizītes. Gardi, bet par maz. Attieksme pret putru radikāla – tās nav. No vakardienas vēl ir pieejama slack-line darbnīca rīta harmonijas nostiprināšanai. Ik rītu rituāls ar krāmēšanos pa saviem dzimtajiem busiem un vēl pirms izbraukšanas sapulce par to, kā turpmāk dzīvosim. Komunikācijas TESTA rezultāti Mani sauc Margots iepriecina, jo uzlabojas, kas varētu liecināt par grupas harmonizēšanos. Mans kosmoss.
Labi, braucam. Dodamies meklēt alas, kuras Juris ir papētījis un tās esot tepat blakus. Braucam un pētam apkārtni, līdz stājamies ceļā malā pirms tilta un upītes. Juris saka, te kaut kur jābūt! Tas ir iedvesmojoši. Velkam drēbes ar kurām var ņemties pa dubļiem, meklējam lukturus un sākam meklēt alas. Vispār jau komiski, jo taku un taciņu ir daudz, teritorija liela un kaut kur te jābūt vairs neiedvesmo. Bet, meklējam. Esam pievirzījušies pie tuvējās klints sienas un te ir krustu šķērsu sakrituši dolomītveidīgie akmeņi ar caurumiem un potenciālajām „alām”. Lodājam un meklējam, skaidrības nekādas. Vienīgais, kas liecina, ka te varētu kaut kas būt ir labiekārtota nometnes vieta ar soliņiem un statīvu katlam. Klintis mitras un slidenas. Pamazām visi aizvelk pa upītes ieleju, jo tur dodas arī „amīšu?” pāris, kurš it kā zinot kur…Ielejā daudz sniega, kas vēl palicis no nesenā puteņa. Visi dodamies pa upīti uz augšu un „amīši?” māj ar rokām, ka esot caurums. Juhū, joņojam uz turieni un patiešām ir labs caurums ar vertikālu nolaišanos. Juris Z. velk ārā virvi, fiksējam to pie ieķīlēta akmens un šis laižas lejā. Izpētē. Kaut kur aiziet un pazūd. Tipiski. Pa to laiku pārskaitoties atklājas, ka Zandai ir pazudis buddy, Pavasars. Šī dodas atpakaļ uz haotisko akmeņu lauku, kur Pavasars redzēts pēdējo reizi un viss beidzas labi, jo atrod Pavasari.
Pa tam lāgam Juris Z. ir izlīdis no zemes pa citu caurumu un māj ar rokām. Tipiski. Prieks un līksmība, jo ir atrasta mazāk stāva ieeja ar sniega karnīzi un nolaišanos pazemē ar virves palīdzību, kur tek pazemes upe. Labais. Pats arī esmu pirmo reizi tādā alā, kur tek maza, bet kalnu upe, ja tiksi ieskalots, tad ārā netiksi. Sajūtas jocīgas un nedaudz baisas. Esmu ielīdis kā viens no pēdējiem un trako skrējēju brigāde aicina paieties līdz alas galam, kur upe ietek šaurā spraugā un ballīte beidzās. Vareni.
Visi esam ārā un alu, kuru meklējām pēc apraksta neatradām, jo iespējams, ka tā slēpjas nogāzēs, kuras vēl ir zem sniega. Tāds tas pirmatklājēju liktenis kaut ko atrast, kaut ko nē, bet galvenais, ka gandarījums ir. Pie busiem notiesājām pa pusdienas šokolādei un izlemjam uztaisīt ātrās/ neplānotās pusdienas, jo līdz galapunktam un naktsvietai Haramsoya ir 260 km un aptuveni 6h ko braukt.
Izmantojam kempinga/viesnīcas labvēlību ceļa malā, lai uzvārītu ātro sauso makaronu zupu un iekapātu pa spēka speķa Liepkalnu maizei. Kamēr brīvprātīgie vēra ūdeni un ber visu bļodās, veiklie paspēj gan apmeklēt civilizētas labierīcības, gan izmazgāt matus izlietnē (atsevišķa veiklības disciplīna). Citi tūristi izmanto izdevību lai pafotografētu mežoņu/čigānu baru. Labā ziņa, ka ar savu paraugu iedvesmojam citus un jau drīz stāvvlaukuma otrā pusē pusdieno arī kāds zviedru? puisis. Labu apetīti.
Viss, guziņa pilna un dodamies ceļā. Sanāk braukt caur Lom, kas ir reģiona centrs. Uztaisam ātro kultūrvēsturisko apskatu – koka baznīca, kura ir 850!!! gadus veca un ūdenskritums ar ZipLine pāri tam. Mūsu ceļš ved gar ezeriem ar kristāldzidru ūdeni un ezeriem, kuri vēl ir aizsaluši. Nolaižamies arī pie Geiranger fjorda, kurā dziļi kontinentā ienāk lielie pasažieru laineri un ir tūristu tusa vieta. Pacēlušies augšā pa fjorda kalnu ceļu taisam pauzi saulainā vietā ar skatu uz visu skaisto, kas ir lejā. Pēc brīža esam nolaidušies jau citā ielejā un zilajam busam no priekšējā tilta parādās klik-klak skaņa. Bāc, iekšēji nosvīstu! Vai atkal busa karma, ar visu mega ieguldījumu remontā pirms remonta? Izmēģinu aprobežoto stratēģiju – apstāties, izkāpt, paspārdīt riepu un atsākt braukt it kā nekas nebūtu noticis. Bāc nestrādā, tik uz tā ir klik-klak. Stājamies malā un tiek pieslēgta speciālistu brigāde Juris Z. + Juris Ā. Jurim Z. ātri ir stāsts par Sergeju, kurš brauca ar Golfu, kuram atskrūvējās ritenis, kas savukārt netika pamanīts un kaut ko tur nolauza. Iedvesmojoši un pamācoši, jo tieši tas bija noticis braukājot pa kalnu ceļiem augšā lejā ar pilnu busu, riteņa skrūves bija panākušas vaļā un bija brīvgaita. Vīriem cepums, pieskrūvējamies un laižam tālāk. Jau drīz esam pie pirmā prāmja, kurš iet tikai 8 min., bet maksā labi. Iejokojot par prāmju cenu – Why we should pay in such a rich countrie? vietējais advancētais biļešu kontrolieris Trollis atklāj noslēpumu – That is why we are rich! Skaidrs.
Atkal ceļš un jau ir jūtams Alesundas tuvums, lielāki ceļi un vairāk auto, taču mēs tam visam laižam garām un esam laicīgi ieradušies un prāmi, kurš mūs aizvedīs uz Haramsoya salu, kur nakšņosim Atlantijas okeāna krastā. Uz salas nonākam jau vakarā, staigā mākoņi, tiem cauri spīd saule – gatavā mistērija. Sala sastāv no divām salām, kuras savieno ceļš ar tiltu pa vidu, lai nenobloķētu ūdens apmaiņu. Dodamies pēc manas gandrīz 10 gadus atmiņas un Borisa piezīmēm, izbraucam caur ciemu un wau, esam nekurienē ar monolītām granīta salām un baltu smilšu liedagu. Tas nu ir par daudz, tik skaisti, ka nomirt varētu (Copyriht J.Abzalona sievasmāte). Vēl riet saule okeānā, daži dodas peldēt, lai atsaldētos pilnīgi un vakariņu brigāde jau rosās ap prīmusu, kas izdod debešķīgas skaņas, ka jau drīz būs vakariņas. Mūsu rīcībā ir pludmale ar pļavu, kurā var celt telti, kur sirds kāro. Pavasars ar vīriem dodas sagādāt malku, es ar kajaku izlūkot jūru no ūdens puses, Juris Z., izlūkot rītdienas snorkelēšanas sesijas vietas. Pārējie murrā un bauda dzīvi.
Skaista gan tā Norvēģija!”
Raksta Juris Zakrevskis.
“Pēc garā kāpiena iepriekšējā dienā uz Galdhopiggen virsotni (2469m v.j.l.), rīts sākās nedaudz ar pirmā saguruma un izsalkuma pazīmēm. Gulējām ceļmalā pie zemes akmens mājiņas. Rīts ar pakošanos un plāniem doties alu meklējumos, kuras te pat vien aiz stūra ir jābūt, kādas 30-40min brauciena attālumā. Rīta aplis ar vadošām instrukcijām nākamajām virtuves brigādēm būt precīzākām ar ēdiena sadali un ēdājiem ar maizīšu apēšanu. Nav lāga atnākt pēdējam un palikt bez maizītēm… jo vēderi rūc visiem pēc kalnu gājiena.
Meklējam alas, dodamies pa 55.ceļu dienvidu virzienā un izbaudam burvīgos skatus ar zemajiem mākoņiem un stāvajiem kalniem abpus ceļam. Norvēģija neļauj atslābt prieka bārkstiņām – skaitā un neparastā ir tik daudz, ka spēj tik lūkoties un visu tvert, lai vēlāk miegā saliktu redzēto pa atmiņu plauktiņiem.
Pa ceļam precizējam alu atrašanās vietas un drīzi jau esam klāt. Norāžu nekādu, taku un taciņu daudz un līņā lietus. Mājās izstudētais apraksts, apskatītās bildes un izpētītā karte klātienē daudz nepalīdz. Ieeju pirmajā alā tā arī neatrodas atrast. Meklējam otro. Mums palīdz jauniepazītie ceļabiedri no ASV, kuri nejauši atrod mazu spraugu klintīs. Pēc pirmās izpētes atrodas otru lielāku ieeju. Lukturīši virsū un ar neliela kāpiena palīdzību esam visi alā. Alu veidojusi ledāju ūdeņi, kuri joprojām visā alas garumā ar samērā lielu straumi tek zemes dzīlēs. Iespaidīgi, jo gandrīz 100m dziļumā var sekot straumei un pa lielākiem un mazākiem akmeņiem nonākt vietā, kur viss ūdens pazūd dziļāk klintī. Tumsa, liels troksnis un daudz adrenalīna. Katrs alā atrod savas šauruma, ūdeņu un baiļu robežas. Kāds palik vidū stāvot uz droša akmens, kādam atkal samērcētas kājas un gandrīz straumes ierautam bezdibenī vēl liekas “par īsu” un gribas vēl. Ala tiešām forša un visi gandarīti rāpelējas ārā, lai dotos uz busiem pēc nopelnītās šoko. Atpakalceļā pusdienu pauze netālajā viesnīcas parkingā, kur Norvēģijas nepieradinātie skati un plašums un tikko izbaudītā ala dod roltona (plastamas makaronu zupa) lētajam pakaļdarinājumam vienreizējas maltītes garšu!
Lecam busos un esam gatavi paspēt uz diviem prāmjiem un vakarā nokļūt jau okeāna krastā. Skaists brauciens ar elpu aizraujošiem skatiem uz fjordiem un kalniem. Gribas to visu baudīt lēnāk un izkāpt sajust kalnus gandrīz vai katrus pāris km. Te būs jābrauc vēl un vēl.
Laika plānojums un brauciens precīzs, esam laicīgi uz abiem prāmjiem un veiksmīgi pašā vakarā atrodam mūsu salu un līcī ar smilšu pelēko pludmali, kas ir liels retums Norvēģijas kalnainajiem krastiem. Vieta ideāla, teltīm vietas daudz un tikai govju atstātās karašas liek uzmanīties un pārdomāt telts celšanas vietu.
Izpētu nākamās dienas niršanas vietas, iepazīstos ar jūras kraukļiem un atrodu izskalotas tīklu bojas, kuras ideāli iederējās mūsu nometnes karoga būvēšanā. Laiciņš kā septembra beigās un Ieva pirmā izgriež puišiem pogas un iet peldēties! Respect. Tas iekustina pārējos drosmīgos un baltiem dibeniem zibot tiek ķerts peldēšanās kaifs. Ūdens ir auksts un nav nekādu ilūziju uz nākamās dienas snorkelēšanas ūdens temperatūrām. Govis vēl nerādās un visi palēnām dodas savās krāsainajās “mājiņās” tikties ar miega pelēm. Rīt meklēsim zemūdens troļļus un krabjus!”
2015. gada 13. jūlijs, Norvēģija. Ceturtā aktīvā diena.
Snurkelēšana Haramsoya salā un pikniks pie okeāna Norvēģu jūra.
Raksta Rebeka Ziedone.
“Mēs bijām apmetušies zālē, okeāna krastā.Rīts iesākās,kad izdzirdēju brokastu saucienu un sapratu,ka esmu palikusi pēdējā mūsu teltī. Es nevarēju piespiest sevi izrāpties ārā no telts,jo miegs mani uzveica. Tad nu vēlāk mani nāca modināt. Negribīgi un aizpampušu seju un izlīdu no telts ar bļodiņu un krūzīti rokā. Domāju atvieglot sev dzīvi un gāju pa smiltīm nevis zāli,jo tas šķita vieglāk. Tad nu mani sagaidīja pirmais pārbaudījums. Caur smiltīm tecēja mazs,mazs strautiņš,un man bija jātiek tam pāri. Es uzliku kāju uz akmens,lai atbalstītos un tiktu pāri,taču kāja noslīdēja no akmens un ar savu zandali iegāzos strautiņā. “Labs rīta sākums!” es pie sevis dusmīgi nodomāju. Tad nu beidzot biju tikusi līdz ēst gatavošanas vietai,un mani brokastīs atkal sagaidīja putra. Es atvēru bļodiņu un padevu tālāk,lai man ieliktu putru,bet tajā brīdī,kad gribēju teikt,lai man ieliek vienu kausiņu,man ielika jau otro. Tad es aizgāju ielikt sev ievārījumu,un diezgan negribīgi,sāku ēst savu putru. Visi runājās un apsprieda dienā gaidāmos notikumus. Rīts bija drēgns un lietains,tāpēc negribējās neko darīt, taču pieteicos otrai snorkalēšanas kārtai. Tā sākas 12:00 , tapēc man vēl bija divas stundas laika,lai sagatavotos.
Es stāvēju pie ugunskura savā ziemas jakā ar membrānu pa virsu,pēdas man bija basas un ieviktas zandalēs. Tā es tur stāvēju un lēni malkoju savu rīta tēju ar pienu. Tad Zanda ar Aleksi piedāvāja iet pastaigāties apkārt salai,es padomāju un piekritu,jo laika bija daudz, un man nebija ko darīt. Tā nu sapulcējās bariņš gribētāju,un mēs sākām iet. Visi sadalījās bariņos. Viens priekšā, otrs aizmugurē, es biju kaut kur pa vidu. Mēs gājām un gājām. Es biju iegrimusi savās domās un skatījos mūžīgajā okeāna, un lielajos kalnos. Tā mēs ejot atdurāmies pret koka vārtiem. Domīgi mēs prātojām,ko darīt. Nolēmām attaisīt vārtus un dodies tālāt, tā arī izdarijām. Mēs iegājām mazā ciemā ar daudz vasaras mājām,taču tobrīd tajās neviens nedzīvoja. Mēs izgājām cauri visam ciemam līdz ceļš beidzās. Man bija auksti,un nosalušas kājas tapēc devos atpakaļ uz telts vietām. Kad nonācu atpakaļ bija jau laiks pamazām vilkt hidrotērpu.
Es aizgāju pie busiem,kur pāri bija pārvilkts tents,lai veidotu kā nojumi. Es izvilku savu slapjo hidru,un centos to uzvilkt. Pēc vairākām mokpilnām minūtem hidra bija uzvilkta,un biju gatava doties. Mēs nogājām pie okeāna un mums bija instruktāža par maskās,trubiņām,signāliem,un visu pārējo,kas bija jāzin. Tad nu beidzot mēs uzvilkām visu inventāru un atmuguriski gājām ūdeni ar pleznām. Ūdens bija ļoti auksts,bet brīdi,kad ieliku seju ūdenī,viss mainījās. Ūdens temperatūra vairs nelikās svarīga, svarīgs bija viss,kas dzīvoja zem ūdens. No sākuma baidījos peldēt caur ūdenszālēm,jo likās,ka tajās iepīšos,taču ar laiku bailes pazuda. Viss bija tik skaisti! Mēs redzējām krabjus,dažādas ūdenszāles,zivis,aļģes,gliemežus. Viss likās tik skaisti. Ja kāds mani būtu nobildējis zem ūdens,manā sejā gan jau būtu patiess prieks un smaids. Ūdens vairs nešķita auksts, zāles vairs netraucēja peldēt, nebija vairs bail paņemt kaut ko rokās. Tā mēs ūdenī pavadījām 45 minūtes,kas likās kā īss mirklis. Peldot uz krastu es negribēju kāpt ārā, gribēju palikt,un skatīties uz visu zemūdens pasauli,kas bija tik citādā no parastās pasaules. Izkāpjot ārā mēs nobildējāmies un vilkām nost pleznas,kas nebija viegli,tad gājām uz busiem,lai pārģērbtos,bet novilkt hidru bija vēlviens pārbaudījums. Kad beidzot saģerbos es gāju sildīties pie ugunskura,jo man bija ļoti auksti. Un kā izrādās mums bija vairāk auzu pārlsu nekā vajag,tapēc tās uzgrauzdējām,un apēdām ar pienu. Tā nu divas auzu pārslu pakas tika uzgrauzdētas,saliktas bļodinās,kā saldais ēdienu pirms vakriņām. Visiem ļoti garšoja,it īpaši Jurim,jo viņš bija pavadījis 4 stundas ledainajā ūdenī,kur mēs izturējām tikai 45 min. Bija iespēja arī izbraukt ar kajakiem,taču man bija tik auksti,ka vairs neko negribējās,lai gan vēlāk nožēloju neizdarīto. Kamēr virtuves brigāde gatavoja vakriņas mēs nolēmām uzkāpt kalnā.
Tā nu saģerbāmies un gājām un kalnu. Mēs gājām pa taisno,jo neatradām taku,pa kuru varētu uziet augšā. Mēs iegājām mežā un gājām tur,kur acis rādīja. Uzgājām uz ceļa un devāmies pa to. Tā mēs nonācām uz kalna,kur atkal bija mājās,ganijās govis,un pavērās norobežotas teritorejas. Mēs atkal gājām,kur acis rādīja,un nonācām pie kalna malas,kur pavērās skats uz salas otru pusi. Tur varēja redzēt okeānu,citas salas,prāmi,mājas,kalnus,bāku. Tad devāmies lējā pa ceļu. Neviens nezināja,kur dodamies,bet visi gājā tikai uz priekšu. Mēs gājām ilgu laiku,līdz nonācām pašā lejā,pilsētiņā. Pilsētiņa bija kādus 2km no mūsu telšu vietām,tad nu mēs devāmies uz ”māju” pusi. Gājām kādu laiku,tad beidzot nonācām galā,un vakariņas bija jau gndrīz gatavas. Atlika tikai samklēt bļodiņas,kruzītes, un varējām jau sākt ēst. Pēc vakariņām mums bija jāapsriežas ar veco badiju,un pēc tam jāatvadās,lai varētu sākt dzīvi ar jaunu badiju. Tā nu mēs izskatijām dažādus veidus,lai varētu izvēliet jauno badiju. Pēc ilgām pārdomām mēs nostājāmies aplī,un tas bija brīdis,kad es uzzināšu savu jauno badiju. Un tas bija … Kristaps. Kristaps bija man jaunais badijs! Tagad varēšu viņu iepazīt labāk,jo mums būs iemesls runāt. Tad mēs ar Kristapu apsdriedāmies,un labi sapratāmies.
Pēc vakariņām mēs sēdējām pie ugunskura un runājām. Vajadzēja jau iet gulēt,jo no rīta būs ļoti agri jāceļas ,taču es negribēju iet gulēt,gribēju palikt pie ugunskura un sēdēt tur visu laiku. Bet pēc kādas pusstundas es beidzot nolēmu iet gulēt. Arlabunakti!
Nākamajā rītā mums bija ļoti agri jācēļas,man bija grūti piecelties,bet tā jau ir cita diena,citam stāstam.”
Raksta Kristaps Kļaviņš.
“Esam okeāna krastā smalkā pludmalē. Priekš Norvēģijas smalkā, jo starp milzu sargājošajiem kalniem ir iespēja atkal sajust maigās dzeltenās pludmales smiltis.
Diena jau ierasti apmākusies. Mitrumam vairs netiek pievēsta uzmanība. Slapjās drēbes ieraduma pēc tiek izliktas uz akmeņiem. Valda iekšējas optimisms, ka kādu dienu pirmajā dienā saslapinātās drēbes būs sausas.
Esam sadalījušies grupās pa 4. Juris norāda uz okeāna šķietami pelēko un nedzīvo ūdeni un sola parādīt citu pasauli. 45 minūtes plānots būt ūdenī – skan pietiekami ilgi, lai nosaltu. Cita pasaule – skan pietiekami intriģējoši, lai saņemtos.
Īsa snorkelēšanas instruktāža no Jura – trubiņa paredzēta elpošanai nevis sāļā ūdens dzeršanai, brillei japiesūcās pie sejas kā studentam pie divlitrīga aliņa piektdienas vakarā. Spļaujam brillē un metamies ūdenī. Nekas neatsvaidzina tik labi, kā aukstais ūdens, kas notek gar muguru zem hidras.
Krāsas. Milzīga miniatūra valstība. Dzīvība. Tie ir pirmie iespaidi. Vesela pasaule, kas ikdienā ir slēpta acīm. Pirmā ekstāzes sajūta ieraugot milzīgu krabi. Gribas kliegt un saukt visus apskatīt. Vēl mirklis un tas jau paslēpjas zem akmeņiem, lai izvairītos no peldošajiem betmeņiem, kas grib visu apčamdīt. Juris vienu noķer un izrāda mums. Kaut kas nereāls. Kopumā dzīvības dažādība ir pietiekoši liela. Krabji, jūras zvaigznes, zivtiņas, medūzas u.c. mikroskopiskas būtnes, kas peld kā deserts dažādiem jūras iemītniekiem.
Laiks vienkārši aizlido un Juris jau sauc uz krastu. Ejot no ūdens āra nāk prātā Astro’N’Out dziesmas “Tā daļa Rīgas” vārdi: “grūti svešiem saprast, kas šajās ielās vispār kādam tuvs un mājīgs kļūt”. Kas priekš mums ir auksts, pelēks un tumšs, citiem vesela krāsu un dzīvīguma pasaule. Tik brīžiem jāsaņemas, jāapstājas, jāieklausās un jāpavēro. Ir vērts.”
2015. gada 13. jūlijs, Norvēģija. Piektā aktīvā diena.
Alesunda un Troļļu ceļš.
Raksta Dainis Trops.
“Datumu vairs neatceros, bet modāmies uz salas pie okeāna. Ātri paēdām brokastis un savācamies, jo 9.00. jāpagūst uz prāmi. Drīz nobraucam līdz Alesundas okeāna muzejam. Apskatu zivis , kuras dzīvo Norvēģijas piekrastē, paēdu pusdienas, aizeju uz civilizētu toleti un esmu gatavs doties apskatīt Alesundu. Tā kā pusdienas esmu paēdis, tad varu visu atvēlēto laiku veltīt pilsētas apskatei. Apskatu buriniekus, kuri atbraukuši uz regati, pafotogrāfēju mājas, uzkāpju kalnā. Laiks labs, pilsēta man patīk.
Tālāk braucam uz tā saucamo kempingu, pa ceļam braucam augšā pa Troļļu ceļu. Diemžel neko daudz redzēt nevar, jo ir liela migla. Tā vien man likās, ka Troļļu ceļu man nebūs lemts redzēt, par laimi, nākošā dienā redzēju.
Vakarā aizbraucam līdz telts vietai, ir migla un līst, bet pie tā jau jāsāk pierast. Paēdam vakariņas un dodamies pie miera, lai būtu gatavi nakošajiem varoņdarbiem.”
Raksta Marta Krivade.
“No rīta mostamies agri, pārbaudām, vai spriganās govis, kas šeit lēkā pa akmeņiem un dzīvo savu privāto dzīvi savvaļā, nav apēdušas kādu telti ar iemītniekiem (nav) un no okeāna krasta dodamies uz Alesundi. Plānā ir apmeklēt vienu no lielākajiem sālsūdens akvārijiem un aplūkot pilsētu. Teiksim tā, ja būtu kleita, varētu vilkt. Bet kleitas nav un ir netīri mati, tāpēc pirmais, ko izdaru, ieejot akvārijā – nevis skrienu apkampt roņus un bučot krabjus, bet duru uz labierīcībām. Ar Ilzi esam izstrādājušas brīnišķīgu “man-vienalga-viss” matu mazgāšanas stratēģiju: tāpat kā uz zemes vienmēr lūkojos pēc principa – te būtu laba teltsvieta, tā uz jebkuru sabiedriskas ēkas izlietni –vai te ir siltais ūdens, lai varētu izmazgāt matus. Jā, te ir. Tāpēc norvēģu dāmu acu pavadībā kārtīgi izmazgāju matus, izslauku krekliņā un ar milzu smaidu uz sejas paceļu galvu, lai saveicinātos ar skatītājiem un pateiktos par uzmanību. Dienas plāns izpildīts, tagad var pievērsties pilsētai.
Pilsētā tikko iebraukuši pirmie Tall Ship Races 2015 kuģi, pilnīgi netīšām uzskrienam arī latviešu jahtai “Spaniels”. Pārmijam dažus vārdus un tālāk jau savā nodabā klīstam pa pilsētu. Ilze izmēģina kādu lielveikala izlietni. Arī nav ne vainas. Uzkāpjam pakalnā, lai palūkotos uz pilsētu no augšas. Pēc tam jau realizēju sapni, kas rādījās pāris dienas. Un mans sapnis ir vienkāršs. Cepti kartupeļi. Turklāt tieku pie tādiem, kas cepti ar rozmarīnu, lielā pannā, uz ielas! Un svaigas olīves! Esmu laimīga. Tā ir viena lieta, ka man patīk šajā ceļojumā – mani sapņi ir vienkārši un laimīga kļūstu no, teiksim tā, Maslova piramīdas apakšlietām. Un tā ir sajūta, ko izdevies noturēt arī tagad Latvijā.
Tālāk jau dodamies uz šīs nakts kempinga vietu, kur metu kaunu pie malas un ielienu sava badija Alekša (Aleksi, svieciens, tu biji mans stiprais plecs šajā ceļojumā!) iedotajās snova biksēs. Vasara, snova bikses, slēpošanas jaka… Jā, beidzot man ir silti un, nenoliegsim – es izskatos super stilīgi biksēs, kas man krīt nost un ir sasietas ap vidukli ar vīriešu jostu.
Apmetnes vieta ir pie kārtējās straujās, aukstās un zilzaļās upes. Valdis un Juris nekavējoties ar kajakiem ielien upēs, Juris smaidot nekavējoties apgāžas. Tad nekavējoties ēdam vakariņas. Šonakt gulēsim teltī piecatā. Izrādās, tas ir brīnišķīgi – silti, mīļi un trūkst gaisa.
Viss piepildīts!”
2015. gada 15. jūlijs, Norvēģija. Sestā aktīvā diena.
Valdolas upe, Troļļu ceļš un Rondane dabas parka Kasen alas.
Raksta Juris Āboliņš.
“Rīts, mostos ar domu, ka šodien jābūt jaukai dienai, jo diena iesāksies ar mācīšanos novaldīt straujūdens kajaku straujā Norvēģijas upē, diemžēl neatceros kā sauc L. Izlienu no telts nelīsts, ļoti patīkami vismaz no augšās nepalikšu slapš, kaut gan galvā pats saprotu, ka mācoties novaldīt kajaku, tāpat būs jāsamirkst.
Kā pirmie uz Valda instrukciju un apmācību bijām pieteikušies mēs ar Māri, tad nu meklējam hidras lienam tajās iekšā, protams ķiveres un glābšanas vestes arī tiek apģērbts. Valdis novada instruktāžu par to, kā jāuzvedas tam kas brauks ar kajaku, kā arī kas jādara glābējam, ko pilda otrs no pāra. Glābējam tiek iedota glābšanas virve mazā dzeltenā maisiņā un kā izrādās ļoti noderīga lieta, par to vēlāk.
Kā pirmais kajakā sēžos es ar domu, ka noteikti negribu apgāzties, bet pēc Valda uzmundrinošiem vārdiem saprotu, ka laikam tas ir neizbēgami. Iekārtojos pēc iespējas ērtāk ņemot vēra Valda ieteikumus, skatītāji pirmajam pārim respektīvi man ar Māri ir maz, visi vēl saldi čuč. Kad kajakā atrasta pareizākā pozīcija, tad tiek gaidīts signāls no Valda lai startētu, tas tiek sagaidīts un es atstumjos no krasta. Ar visu savu spēku cīnos ar upi un man liekas ka tieku ar visu galā, vismaz pirmajai izbīlie noteikti un arī krācēm. Šķērsojot krāces Valdis norāda, ka jāiebrauc atstraumē aiz milzīga, manuprāt, akmens, kur saņemu nākošos norādījumus kā vadīt kajaku pa straumi, kā izrādās ar spēku gandrīz neko nevar panākt ir jāļaujas upei. Nu tā Valdis atkal pabrauc gabaliņu uz leju pa upi un es saņemu drosmi startēt, protams, ka upe mani uzvar un es esmu augšpēdus, galvā salieku visas domas kas nu jādara veiksmīgi tieku ārā no kajaka un turu to un airi pie sevis. Piebrauc Valdis un saka ka lai atdodu viņam airi un laižu vaļā laivu, Māris no krasta man pamet dzelteno glābšanas virvīti ar kuras un Māra palīdzību tieku krastā. Noskrienam gar upes krastu līdz Valdim kur viņš mūs sagaida ar kajaku un airi, saņemam norādījumus, ka tomēr no laivas vaļā nevajag laisties un jāmēģina tā dabūt krastā divatā, ūdens upē ir liels un līdz ar to arī vienam Valdim ir grūti tikt ar laivu galā. Tā nu izlejam no laivas ārā ūdeni, un nesam laivu uz starta vietu laidīs vēlreiz.
Otrā reizē pirmās krāces un pirmais pagrieziens tiek veiksmīgi pārvarēts un tikts līdz nākamajai atstraumei, no kuras izbraucot diemžēl atkal esmu riņķī tikai šoreiz pats tieku ar kajaku otrā upes krastā, atstraumē kur izleju no tā ūdeni ieraušos atpakaļ un laižu uz finišu, līdz kuram arī veiksmīgi tieku.
Atkal laiva tiek nogādāta sākuma pozīcija tikai šoreiz tajā sēžas Māris un es kļūstu par atbalsta punktu, glābēju krastā. Mārim veicas labāk nekā man un viņš veiksmīgi finišē ar vienu apgāšanās reizi, kura tiek arī nofilmēta go pro kamerā uz Māra rokas.
Pēc kajaka pirmo iemaņu apgūšanas adrenalīns ķermenī ir tik daudz, ka nolemjam ar Māri arī paskriet.
Nometnē jau ir lielāka rosība un sāk gatavoties arī brokastis, brokastu gatavotāji ziņo ka drīz būs gatavas, bet mēs ar Māri noliekam savas bļodiņas lai nepaliktu bešā un dodamies paskriet.
Skrienot nākas atzīt, ka Norvēģijas kalniem tomēr ir cita garša skrienot, grūtības pakāpe ir divtik lielāka nekā Latvijā. Tā nu skrienam abi čalojam par dažādām dzīves jomām un citām skriešanas laikā pārrunājamām tēmām. Pēc 9 km noskriešanas atgriežamies nometnē kur jau dzīvība sit augstu vilni, visi rosās, kārto mantas, jo drīz jābrauc uz citām aktivitātēm, mēs (es, Juris, Māris) nolemjam vēl nomazgāties aukstajā upītē, bet pēc peldes gan ir dikti laba sajūta un ķermenis priecājās.
Tiek paēstas atstātās brokastis sakārtotas mantas, uzkrauti mūsu busi un dodamies tālākos piedzīvojumu meklējumos.
Ceļš mūs ved atpakaļ uz Troļļu ceļu, ko vakar milzīgās miglas vai pat mākoņa ieskautu neredzējām. Šoreiz paveicās arī Dainim kurš trīs reizes esot bijis troļļu ceļā, bet to apskatīt miglas dēļ nekad nav varējis. Migla ir izklīdusi un no skatu platformām paveras skaists skats uz slapja asfalta krāsas čūsku, kas vijās augšup pa nogāzi, kā arī milzīgajiem sniega ūdens ūdenskritumiem.
Prieks visiem ir neaprakstāms, jo izdevās redzēt troļļu ceļu. Atkal lecam busos un laižam un nākošo naktsmītnes vietu atkal neatceros parka nosaukumu pie kura mēs nakšņojām un nākošajā dienā gājām pārgājienā, bet pa ceļam vēl piestājam pie takas kas pa kuru pats Pērs Gints staigājis un izrādās, ka pa to ejot var nonākt pie pazemes alām, kurās ne mirkli nevilcinoties lienam iekšā.
Ieeja alā diezgan šaura dažs ielien un uzreiz lien ārā, dažs paiet arī tālāk, visi esam noekipējušies ar pieres lukturīšiem un ķiverēm. Protams, manas bailes liekas ir palikušās mājās un kopā ar otru Juri un vēl Pavasari un Zandu dodamies dziļāk iekšā pazemē, kur atklājam tālākas ejas līdz beidzot nonākam vietā kur satiekam savus grupas biedrus, kā izrādās alai ir divas ieejas, paejot pa taku uz priekšu kādus 30-70 metrus alā ir liela viegla ieeja ko atrada Ieva.
Tā nu mēs dzīvojamies pa alu līdz atrodam vēl vienu atzaru, kurā ielīsts tā nu mūsu četrotne īsteno šo mērķī un aizlien alas vienā stūrī pa šauru ejiņu, kur Juris no kabatas izvelk no Jelgavas atvestu samīcītu, bet vēl jo projām ēdamu snicker šokolādi, pieklājīgi sadalām 4 daļās gardi notiesājam taisām mākslinieciskus selfijus cik gan tas ir iespējams tumšā ala un priecājamies par paveikto.
Kā izrādās Jurim ložņājot pa alu rācijai kaut kas bija saspaidījies un Valdis nevarēja ar viņu vairs sazināties un protams otrā galā Valdim ar Daini jau sāka rasties panika kur mēs visi četri esam iekrituši, bet beigu beigās viss bija labi mēs izlīdām no alas Valdis norādīja uz to, ka rācija nobeigusies mēs pasmējāmies un nospriedām, ka šīs bija fantastiskas alas.
Tā nu no alām devāmies atkal uz busiem, lai dotos uz nakšņošanas vietu, bet pie busiem raugoties uz pāris mūsu grupas biedriem, un aprunājoties ar tiem tika pieņemts lēmums, ka daļa no grupas, kas vēlas protams var palikt siltā mājīgā namiņā ar dušu virtuvi un citām dzīvībai nepieciešamām lietām, tā nu tika norezervēts namiņš, blakus namiņā dzīvoja vācieši, kas par mūsu grupas biedru ievākšanos īsti laimīgi nebija. Namiņa iemītniekiem tika iedotas visas slapjās drēbes, lai tās iespēju robežās tikt izžāvētas. No vienojāmies, ka teltīs gulētāji Valdis, Juris, Juris, Māris, Dainis, Aleksis, Kristaps, Zanda, Pavasars dosies atrast vietu kur uzbūvēt teltis un tad atgriezīsies namiņā uz vakariņām.
Ārā laika apstākļi mūs nelutināja, lietus pieņēmās spēkā, doma nakšņot bija jau parka teritorijā kurā mēs rīt dosimies pārgājienā, bet lai iebrauktu un izbrauktu no parka bija jāmaksā par katru reizi, kad iebrauc un izbrauc.
Tika nolemts, ka teltis būvēsim gandrīz miestiņa kurā bija viesnīca kur palika daļa grupas, centrā blakus ceļam pie nojumes ar ugunskura vietu. Laukumiņš bija ļoti pielijis un vietu kur uzcelt telti lai tā nebūtu peļķē atrast bija gandrīz neiepējami, bet mēs to izdarījām. Kamēr mēs cēlām teltis uguns dievs Pavasars jau bija sakurinājis ugunskuru pie kā mums pasildīties, tā nu čalojot pie ugunskura mēs gaidījām zvanu no namiņa kur gatavojās siltas vakariņās. Vakariņās bija paredzēts plovs, ko gatavoja Ieva ar Rebeku. Saņēmām zvanu ka ir gatavas un devāmies ar vienu busu uz turieni. Namiņā bija ļoti karsti, jo tika ieslēgti visi elektriskie radiatori un arī iekurināta krāsniņa, lai slapjās drēbes līdz rītam izžūtu. Ārā palicējiem no namiņa iemītniekiem tika nodrošināti labāki apstākļi sēžoties pie galda, mīkstie dīvāni. Tā nu visi draudzīgi pavakariņojām plovs bija debešķīgi garšīgs. Un tad iesākās jautrākā vakar daļa. Ieva prasa Lailai kur ir cepumi, kas domāti saldajā, kas esot iedoti viņai nolikt lai vieglāk pēc tam paņemt un ko Laila atbild, ka nezin kur ir cepumi tā nu jautrība ap un par cepumiem sita augstu vilni līdz cepumi atradās uz skapja, kas bija blakus galdam. Pēc cepumu notiesāšanas Valdis ierosināja spēlēt spēli kur galvenie varoņi ir karotes, tā nu mēs jautājām viens otram kas ir karote un atbildējām arī ar to pašu, ka tā ir karote vai karote karote J. Spēlējot spēli izsmējāmies no sirds un uz tāda kā pacēluma devāmies telšu iemītnieki uz savām slapjajām teltīm. Manā teltī aprasti gulējām trīs es, Pavasars un Artis. Šonakt telšu un siltumenerģijas taupīšanas nolūkos teltī gulējām 5 es, Pavasars, Alkesis, Kristaps un pa visu visiem Zanda, tā nu pāris nerātnie jociņi teltī un tad iestājās klusums, visi aizmigām neskatoties uz lietu, kas paukšķināja pa telts sienām.”
Raksta Ilze Millere.
“Šī bija viena no karstākajām dienām visā ceļojumā. Rīts piecatā teltī vien ir ko vērts, kur nu vēl lēnā brokastošana ar skatu uz upi, kuru iekarot Valda uzraudzībā puiši dodas kārtīgi pa pāriem. Šorīt daudz domāju par Valdi; Kristaps K. medī viņam jaunu profila bildi feisbukā, un es krastā izbrišanas brīžiem gatavoju “tēju kā Valdim patīk”: 2 paciņas melnās tējas ar labi daudz cukura.
Lietus kā iesācies, tā nerimst visu ceļu līdz pat alām, par kurām vietējā kafejnīcā uzzinām, ka labāk tur iekšā nemaz nelīst. Saskaitāmies, uzmaucam galvā ķiveres un līksmā zosu gājienā dodamies aptuvenā virzienā garām tumšbrūnām mājām ar zāli noaudzinātiem jumtiem un brieža ragiem virs ārdurvīm. Atslēgvārdi: ķērpjainas klintis, cakaini bērziņi, miglas vāli, no abām pusēm slapjš lietusmētelis. Lai kaut kā pretotos tuvojošajam besim, nolemju mest pie malas klaustrofobiju un ačgārnā gaitā ar pakaļgalu pa priekšu, klausoties Jura Z. padomos, kur labāk uzstutēt kājiņu, līdz ar pārējiem ienirstu pazemē.
Mani trīs galvenie noteikumi: nenožauties, nekrist panikā un nespīdināt citiem sejā lukturīti. Vietas ir maz, krist īsti nav kur, un brīdī, kad sāk nākt virsū fobija, atklāju, ka vislabākais ir nedomāt par ceļabiedriem, kas nozuduši pastkastes platuma šķirbā, bet pārmīt dažus praktiskas dabas jautājumus ar tuvākajiem biedriem un nodoties mākslai, fotografējot Gunti Z. dažādās pozās (pozē viņš). Kad lielākā daļa jau esam ārā, atskan uzvaras sauciens par vēlu vienu atrastu caurumu klintīs, kas izrādās augsta un plaša daudzstāvu ala ar visādiem plauktiem un pakāpieniem, daudzsološiem līkumiem un aizraujošām spraugām, pa kurām kādā brīdī atskan pazudušo ceļabiedru balsis. Ar Māri P. iepozējam Valdim.
Atpakaļgājienā jūtos patiesi aizkustināta un, kā parasti, ar to ne ar vienu nedalos. Atslēgvārdi: pievarētās bailes, mazs piedzīvojums, īstā kompānija īstajā brīdī, joprojām sausi apavi. Saskaitīšanās pie busiņiem negaidīti pārvēršas rakstura stingrības pārbaudē: nule kā dzimušie secinājumi par mani kā visai cietu beibi, kas kāpj pati sev pāri, padodas kārdinājumam “vienu nakti siltā kempingā jau drīkst”. No sava badija Jura Ā. paņemu pusmaisu slapju drēbju žāvēšanai. Slapjās drēbes ar Martu K. rūpīgi izkaram sev visriņķī, lai kaut kā kompensētu vāļāšanos siltos pēļos pēc karstas, flīzētas dušas divstāvīgā priežu namiņā par ļoti pieņemamu cenu. Atslēgvārdi: vakariņas, trauku mazgājamā mašīna, visi pie viena galda, Laila A. uz virtuves dīvāna krekliņā ar vīna glāzi rokā.”
2015. gada 16. jūlijs, Norvēģija. Septītā aktīvā diena.
Rondane dabas parks, pirmā diena līdz kalnu būdai.
Raksta Zanda Liepaskalna.
“Pamodāmies piemirkušā teltī, jo visu nakti bija spēcīgi lijis. Lai gan parasti gulējām trijatā, šonakt bijām gulējuši pieci – Juris Ā., Aleksis, es, Kristaps un Pavasars. Pajokoju par telts saimniekiem, kuri saviem viesiem atdevuši labākās vietas – pa vidu, kamēr paši gulējuši ārmalās un viņu guļammaisi kļuvuši mitri.
Ātri sapakojušies, devāmies uz, Valda vārdiem runājot, “popsīgo namiņu pie buržujiem”, kur puse mūsu brigādes bija gulējuši pēļos un palagos. Ierodoties Laila gan uzreiz izstāstīja, kā aizmirsuši pa nakti ieslēgt sildītāju…
Ēdām brokastis un jutāmies kā no citas pasaules salīdzinājumā ar otro brigādes pusi – kamēr viņi krekliņos un šortiņos un tikko izmazgātiem matiem, mēs – siltajā termoveļā un mazliet samocīti. Bet visi priecīgi un laimīgi. Arī otrā drēbju kārta un trekinga zābaki pa nakti izžuvuši, tāpēc paldies „buržujiem”.
Šodienas plāns ir iet kalnos ar visu nakšņošanu, tāpēc krāmējam lielās mugursomas ar visu divām dienām nepieciešamo. Sadalām arī pārtiku un koplietošanas mantas tā, lai katrs nes kaut ko pēc savām iespējām.
Iepriekš bijām vienojušies, ka visi nakšņosim ārā zem tenta, lai nebūtu jāstiepj līdzi teltis. Taču lietus nerimst un ir drēgns, tāpēc tiek izvirzīta doma atrast kalnos kādu būdu, kur pārlaist nakti, esot pasargātiem no lietus un vēja. Tentu līdzi tomēr paņemam.
Ejam kalnos, taka ir lēzena. Lietus te līņā, te mitējas. Saprotam, ka neatradīsim pieticīgu kalnu būdiņu, kur pārlaist nakti, arī piemērotas tenta vietas nav. Kalnu būdiņas vai kempinga vietā uzejam kalnu namiņu kompleksu. Liels bija galveno troļļu atvieglojums uzzinot, ka ir iespēja visai 18 troļļu brigādei pārlaist nakti vienkopus.
Taču tad Pavasars izteica vēlmi tomēr gulēt nevis iekšā, bet zem tenta. Viņam pievienojās vēl trīs troļļi (Juris Ā., es un Kristaps).
Nolikām somas, iepazināmies ar latviešiem, kas arī sakritības pēc palika tajā pašā namiņā un gājām meklēt piemērotu vietu tenta sliešanai.
Desmit minūšu gājiena attālumā tomēr atradām sausu vietu, kur ir aizvējš. Juris Z. izteica kārtējo ģeniālo ideju par trekinga nūju izmantošanu tenta konstrukcijai. Sākām stiept akmeņus, lai būvētu sienu tenta vienā galā, kas pasargās mūs no vēja. Kamēr stiepām akmeņus, tikmēr noskaidrojās laiks, pat sāka spīdēt saule. Kad bijām sastiepuši pietiekami daudz akmeņu, sapratām, ka tents ir pietiekami liels 8 troļļiem, tāpēc nolēmām piedāvāt divas vietas namiņā palicējiem.
Devāmies uz namiņu ieturēt vakariņas. Tikmēr jau Māris un Aleksis bija pēc mums tā noilgojušies, ka nekavējoties piekrita nakšņot zem tenta. Nu mēs bijām 8 – Juris un Juris, Valdis, Pavasars, Kristaps, Aleksis, Māris un es (varētu pat sanākt troļļu versija par Sniegbaltīti un septiņiem rūķīšiem ).
Paēduši vakariņas, devāmies celt tentu. Pateicoties 7 troļrūķīšu zināšanām un meistarībai sanāca izcila konstrukcija. Iepakojāmies un devāmies pie miera. Bija silti un ērti. Vien no rīta, izlienot no tenta pirmajai, pamanīju, ka tents ir apsarmojis, tātad temperatūra bijusi ap nulli.
No rīta daži no mums padalījās ar saviem spilgtajiem un mazliet pat halucigēnajiem sapņiem. Savu izvēli nenakšņot namiņā tā arī neviens nenožēloja. Paldies Pavasaram, Valdim un Jurim par to. ”
Raksta Laila Atare.
“Pamostos šaurā, taču beidzot mīkstā gultā ar mīkstu segu un spilveniem, tik jauki pēc pāris naktīm teltīs un lietū būt zem normāla jumta.
Varēja būt vēlais rīts, taču pēkšņi sajūtot dzestrumu telpā, saprotu, ka logi vaļā, radiatori izslēgti un teltīs guļošo kolēģu slapjās drēbes un apavi tā arī palikuši neizžāvēti…
Te nu bija komforts, duša, siltā sega … un visi guļ bez stresa par pārējiem. Tiek saslēgti visi radiatori, pamodināts kāds, kurš prot iekurt krāsniņu un sākta veļas žāvēšana, vienam panika, pārējie vēl svilpo miegā….
Neliela rosība ar savām mantām un tiek pagatavota kārtējā putra brokastīs. Vēl tikai saprast kādu laiku sola turpmākās divas dienas, jo pārgājiens ar nakšņošanu Rondane nacionālais parks. Rīta duša, jo nav zināms, kad vēl būs izdevība, mega liela pārgājiena soma sagatavota un esmu gatava.
Ko gan varēja sagaidīt, ārā mūs sagaida lietus duša, vējš, laiks vnk „ideāls” pārgājienam, Rondane saturies!!! Kārtējā panikas smieklu lēkme pārvarēta, jaka sasieta, tā ka redzu tikai priekšā ejošo papēžus, par atpakaļ ceļa atrašanu nedomājot, dodamies ceļā.
Vārds popsīgais jau pāris dienas manā vārdu krājumā…, lieki bilst, par atgādinājumu, ka mēs neesam starp popsīgajiem, kaut kur pavīd ceļš, norādes, taču mēs turpinām brist pa dzīvnieku un to mīnētajām takām, pāri strautiņiem, muklājiem. Pa ceļam akmens mājiņa, kur pirms mums aizvēju baudījuši, kādi zvēriņi, kāds tur var nobaudīt līdzpaņemto šķīvi putras, cits meklē tīru vietu, kur pastāvēt, lai neieslīdētu kādā zvēra fekālijā.
Lai arī laiks nebija pateicīgs, garais pārgājiens, miers un klusums, liekas, beidzot esmu sadzīvojusi ar dabas tuvumu un varu sākt to baudīt.
Pēc pāris stundu gājiena, lecot pa akmentiņiem, dažreiz pēc neveiksmīga lēciena kājām grimstot ūdenī, ejot pa nebeidzamiem plašumiem, kur novērtēti netaupītie līdzekļi labiem zābakiem, jo kājas sausas…beidzot daļa civilizācijas, pāris namiņu ieskautas starp kalnu virsotnēm. Vējš briesmīgs, kāds ieiet namiņa, gaidām info par naktsmītni. Vēl viens namiņa ieguvums: ideja kā izguldināt 18 cilvēkus 18 kvm, trīs gultas rindā 3stāvos vienā sienas pusē, tas pats otrā, pa vidu neliels pleķītis, kur pat visi pamanāmies uz īsu apspriedi. Protams kāds gatavs palikt starp akmeņiem tentā, drosmīgi. Vakars mierīgs atrodam bāriņu, kur var beidzot siltumā nesteidzīgi pie vīna glāzes pačalot ar bērnības draudzeni un atgūties no garā pārgājiena, iedvesmoties jaunai dienai.”
2015. gada 17. jūlijs, Norvēģija. Astotā aktīvā diena.
Rondane dabas parks, otrā diena uz Storronden virsotni un apkārt ezeram
Raksta Māris Plūme.
“Nelieli akmentiņi krakšķ zem svešinieka kājām, neraugoties uz viņa centieniem būt klusam un nemanāmam. Dzirdu, kā nezināmais pārvietojas gar tentu un piestāj netālu no mūsu galvām. Tenta maliņa tiek pacelta, lai ielaistu pie manis mazu sunīti ar … afrikāņu koka masku – tādu nedaudz baisu un intriģējošu. Visādi citādi mīlīgā radībiņa pieliecas pie manas auss un sāk čukstēt dažādus izdomājumus par maniem it kā netīrajiem noslēpumiem – labākajās „Kas jauns?” tradīcijās. Seansa beigās sunītis artikulēti uzsver – ja nevēlies, lai kāds par šo uzzina, samaksā 500 dolārus… Diemžēl manu tā arī īsti neuzsākto disputu ar sunīti-šantāzistu pārtrauc negaidīts sauciens – „Jaunieši, esam aizgulējušies!” Iepriekšējā vakarā profesionāli būvētā naktsmītne ar tentu un akmeņu sienu aizvējam izrādījusies tik lieliska guļvieta, ka teju katrs no astoņiem tās iemītniekiem ir redzējis kādu spilgtu sapni, turklāt pilnīgi visi izmantoja ciešo kalnu gaisa ventilēto miegu, lai nedzirdētu Valda uzstādīto modinātāju. Notrollēti.
Ir astoņi no rīta – laiks, kad mums jau bija jābūt brokastīs pie pārējās grupas, tāpēc Valdis ātri samet mantas un steidz uz 20 minūšu attālumā esošo kalnu mītni, lai nodotu ziņu, ka neesam noklīduši kalnu takās. Burvīgs saulains rīts Rondanes nacionālajā parkā, un ledus kristāliņu atlikumi nodod, ka naktī bijis mīnusos. Abi Juri nepakautrējas iemesties ledusaukstajā upē, un kopīgiem spēkiem ātri novācam guļvietu. Ar teju stundas nobīdi esam Rondvassbu namiņā, kurā sastopam apmēram tikpat kompakti gulējušos biedrus, brokastu putru un Rebekas filigrāni sadalītos našķus līdzi ņemšanai. Smieklu pilni nakts piedzīvojumu atstāsti par sunīšiem maskās un Lailas kliedzieniem par negaidītajiem norvēģu viesiem blakus gultasvietās, ieraksts viesu grāmatā ar zvērestu nekad vairs nesūdzēties par Latvijas vasaru, un esam jau gatavi kārtīgai pastaigai dienas garumā.
Pateicoties Valda un Jura dotajām izvēles iespējām, šodien sadalāmies netipiski daudzās frakcijās – abi Juri, Guntis, Artis, Māris, Arnis, Zanda, Aleksis, Kristaps, Dainis un Ieva dodas iekarot vieno no augstākajām te pieejamajām virsotnēm Storronden (2138 m, vairāk nekā 1 km vertikālais kāpums); Valdis, Marta, Ilze, Rebeka, Jānis un Laila dodas pastaigā (kā vēlāk izrādās – pamatīgā kāpienā) apkārt Rondvatnet ezeram, turklāt ar skaidru plānu Jānim un Lailai atgriezties atpakaļ ar prāmi, lai sagaidītu pārējos ar vakariņām; savukārt, Pavasars dod priekšroku kāpelēšanai vienatnē.
Pēc Galdhøpiggen pieredzes, šodien jau esam kāpšanas meistari. Pārdomāts apģērbs, nepārspīlēts sākuma temps, liekās mantas atstātas lejā. Arī kāpiens ir mērens, bez izteiktiem stāvumiem. Pa ceļam saulīte silda, un esam izmetušies līdz krekliņiem, baudot vienu no divām ceļojuma saulainajām dienām. Kāpienā vidū negaidīti sastopam vientuļo vilku Pavasari, kuru pat ar līdzpaņemto putru un nāves draudiem neizdodas pierunāt turpināt ceļu kopā. Ejam labā tempā, ar ideālām pauzītēm ik pēc 30 min un tiekam augšā 2 h 45 min – ātrāk nekā cerēts. Sniegs te ir tikai pēdējos 300 – 400 metros, toties izmantots tiek pilnvērtīgi – pēdējā pauzītē pirms virsotnes katram plaukstā tas tiek sajaukts ar līdzpaķerto kondensēto pienu, un – saldējums gatavs! Virsotnē bez skaļām gavilēm, toties ar smaidiem, foto, našķiem un neaptverami skaistās, virsotņu robotās panorāmas baudīšanu. Pilnai laimei – pie akmeņu krāvuma ar uzrakstu Storronden atrodam ne tikai Geocaching slēpni, bet arī zviedru (minējums, kas balstīts uz etiķetes informāciju!) kāpēju atstātu sildoša dzēriena pudeli, kuru, atšķirībā no citu valstu pilsoņiem, riskējam nogaršot. Līdzīgi kā Galdhøpiggen, arī šeit ir datu pārraide – Facebook uzreiz saņem pāris jaunas bildītes. Arī lejā tiekam raiti un varam būt gandarīti, ka iekļaujamies „norvēģu standartā” – četrarpus stundās. Kā runāts, pie naktsmītnes tiekamies ar ezera apgājēju komandu, maķenīt atvelkam elpu, vērojot kā norvēģu bērni plunčājas dzestrajā ezerā, un čāpojam uz busiņu pusi, cerot dabūt vakariņas un sastapt vientuļo kāpēju. Kaut soļojam raiti, tomēr distance mazliet garāka nekā domāts – vismaz savi 12 km līdz miestiņam, kurā nakšņojām pirms divām dienām un kurā gaida mūsu uzticamie pārvietošanās līdzekļi.
Cerības piepildās ar uzviju. Iesoļojot ciema centrā, sastopam pārgurušos pavārus Lailu un Jāni, kuri maldījušies pa takām un nupat tikai nokļuvuši galapunktā. Attiecīgi vakariņošanas plāni atvirzās par pāris stundām, toties gūstam baudu no ceļinieku piedzīvojumu stāstiem, kuri jau atkal uztūnē grupas noskaņojumu. Savukārt, sasniedzot busus, sastopam Pavasari – smaidīgu un basām kājām. Viss ir labi, atkal esam savā drošības saliņā – busiņā.
Vēl pēc nepilnas stundas esam jau Sjoa Rafting centrā pie trakulīgās Šujas upes, lai šo fantastiskā ceļojuma loku noslēgtu ar to ko sākām – izklaidi upē. Bet tas būs rīt. Šovakar vēl ir salīdzinoši sauss, vairums drēbju ir izžāvētas iepriekšējās divās naktīs un grupas dinamikā jūtams zināms atslābums. Tāda kā komforta zona, pat varētu teikt. To nespēj traucēt nedz interesi rosinošā amerikāņu riverboard instruktore, nedz dauzonīgie britu jaunieši ārējos termo baseinos.
Vēl vienas vakariņas, kad, atskatoties uz dienu, nešķiet ticami, ka tas viss tiešām noticis šodien… Arlabunakti, troļļi!”
Raksta Artis Tauriņš.
“Pamodos no Arņa modinātāja. Silta sega, mīksts matracis un tas viss sauss. Pēc dažām pašsaustīšanas minūtēm, ka nakti tomēr neizdevās pavadīt zem tenta, sapratu, ka vai nu esmu vienīgais, kurš ir pamodies, vai arī pārējie pārliecinoši tēlo, ka joprojām nevainīgi guļ. Izlīdu no migas, lai paskatītos pa logu. Kā tad — zila debess, saule. Izlaistā tenta nakts kaut kut krūtīs ieurbās vēl dziļāk. Labi, liekam jaunu bildi iekšā. Apģērbos un aizgāju pēc malkas. Atverot durvis, ķermeni apņēma dzestrs vējiņš, kas no acīm izslaucīja pēdējās miega paliekas. Salasīju pagales, iekūru krāsni un izgāju laukā izstaipīties. Veiksmīgi neko nesastiepu.
Pārējie jau arī sākuši līst laukā no siltajiem kokoniem un palēnām pieslēdzās dienai. Uzliekam vārīties ūdeni. Kamēr tiek gatavoti trauki dienišķajai putras devai, Marta konstatē šķietami neiespējamo – ir pakāsta putras paciņa. Guntis noziedo savējo. Vot, tas ir mužiks; man līdz tam vēl ir kur augt. Svarā.
Pirmais no tenta brigādes ierodās Valdis. Esot aizgulējušies, kas ir krietni labāk par “nosaluši”. Pēc kāda laika sāk ierasties pārējie. Laikam visiem ir bijuši diezgan jumtu raujoši sapņi. Māra stāsts par ausī ķecerības čukstošo kāmīti vai kaut ko tamlīdzīgu ir sevišķi topā. Kamēr visi ēd un čalo, Rebekai atkal uzticēts īpaši atbildīgs pienākums — kristīgi sadalīt katram līdzi ņemamo dienišķo cukura devu. Viņa ar to tiek galā gods godam. Visi palēnām sāk gatavoties pārgājieniem. Esmu grupā, kas dosies iekarot Storronden virsotni. Nav ne mazāko šaubo, ka šoreiz tikšu līdz augšai atšķirībā no Galdhoppigen fiasko. Citu variantu nav. Griest vēnas būtu pārāk pašmērķīgi un sabojāt pārējiem ceļojumu nebūtu īsti forši. Vēl tomēr palikušas divas dienas.
Par kāpienu nav daudz ko teikt. Taciņa. Akmeņi. Nedaudz zaļš. Akmeņi. Akmeņi sniegā. Apsūnojuši akmeņi sniegā. …Pavasars? Točna Pavasars. Bija izdomājis doties vienītī, par ko Juris nolasīja parauglekciju, piesaucot neplānotus ekstremitāšu lūzumus, ātri uznākošu aukstumu un diezgan bezjēdzīgu palīgā saukšanu. Vēstījums nepārprotams. Vēl pa ceļam tika izgudrota delikatese — sniegs ar kondensēto pienu. Mārtiņš Rītiņš noteikti novērtētu.
Lūk, arī virsotne. Bišku vairāk pūš. Saulītē kā uz pannas. Gribējās šo svarīgo notikumu atzīmēt Instagram’ā, bet mobilais, maita, izrādījās pārāk vieds un nolēma, ka ir par vēsu — izrubījās. Džeki pa to laiku bija atraduši pudeli ar liķierveidīgu, piedošanu, urīnkrāsas šķidrumu tajā. Protams, bija jānoprovē. Izrādījās labs — sākumā auksts, bet vēderā ļoti ātri iesila. Notiesājām no rīta katram piešķirto cukura devu, vēl nedaudz pasēdējām un gājām lejā. Pa ceļam kliedzošu Pavasari nedzirdējām, tad jau viss kārtībā.
Lejā sagaidījām pārējos un devāmies uz busiem. Foršs laiciņš, visapkārt plašums. Tādos brīžos laiks paskrien diezgan ātri. Esam jau netālu no busiem, satiekam vakariņu brigādi — Jāni un Lailu — bez vakariņām. Vēl tikai atlicis Pavasars. Uzturēja spriedzi līdz pēdējām, izvēloties apsēžoties aiz busiem, lai būtu ieraugāms tikai, kad ir pienākts pavisam klāt. Sastājamies aplītī, pārskaitāmies — ir visi. Salienam busos un laižam uz kempingu, no kura nākamajā dienā startēsim Šujā līdzīgi kā skeletonisti, bet tas jau ir cits stāsts.”
2015. gada 18. jūlijs, Norvēģija. Devītā aktīvā diena.
Riverbord Sjoa rafting centrā, pilnīgs tutū.
Raksta Jānis Pavasars.
“Laikapstākļi mūs ir sākuši lutināt – lietus nelīst, saulīte spīd, gaiss ir iesilis jau līdz 9 grādiem. Pamostoties kempingā, iezlienot no telts, ieraugot kalnus, sadzirdot upes šalkas un sajūtot brokastu smaržu, mana diena jau ir sākusies perfekti. Par labo sajūtu ir parūpējusies daba, treneri un komanda. Bija skaidrs, ka šī diena ir jāizbauda pilnībā!
Paēdām brokastis un bez steigas devāmies iepazīties ar mūsu „river board” instruktori Karol – neliela auguma, stiegraini slaida meitene no štatiem, pilna ar enerģiju un pozitīvismu. Mūsu lielajai komandai pievienojās vēl 3 vietējie ekstrēmu sajūtu meklētāji. Karol pasaka ievadrunu un mēs saņemam ekipējumu. Rodās samulsums par izmēriem un sava inventāra izmantošanu, bet tas tiek ātri atrisināts. Ģērbjoties es beidzot pamostos un sāku apzināties, ko taisos darīt – esmu satraucies, vēders griežās, bet gaidu ar nepacietību, kad varēšu ielīst upē un izmēģināt šo upes dēli.
Pēc brīža mēs visi jau esam ūdenī un mācamies pleznot, airēt ar rokām, griezties ar dēli, tikt viņam virsū un šķērsot straujo upi, kas no sākuma nelikās sarežģīti, bet, saprotot upes apjomīgo spēku, man nācās mēģināt vēlreiz. Otrā reize jau bija daudz labāka un man izdevās pieveikt treniņa gala uzdevumu. Kad visi bija izmēģinājuši un sajutušies nedaudz drošāk, peldoties mierīgos ūdeņos, mēs līdām ārā no ūdens un slapji kāpām iekšā autobusā, kurš mūs aizveda uz starta vietu. Skatoties uz autobusu un instruktoru komandu (2 ar kajakiem, 1 ar raftu un Karola) man bija sajūta, ka esmu trāpījis kārtīgā hipiju komūnā, kur vārdu stress pat nepazīst.
Pirms starta mums izstāsta par ko mēs varam norauties pa muti un kas ir jādara, ja ir viss pēkšņi ir slikti. Pēdējā bilde visiem kopā pirms atrakcijām un jau pēc acu mirkļa mēs visi (21 dalībnieks + instruktori) nesamies pa veldzējošo un ļoti straujo kalnu upi. Es pat iedomāties nespēju, ka peldēšana ar dēli pa upi var būt tik sasodīti jautra un tai pat laikā nenormāli nogurdinoša, jo brīdī, kad ir jātiek krastā, es max 30 sekundēs esmu pilnībā izpumpējies, aizelsies un ar ļengenām rokām, bet tas ātri pāriet, jo vēlme doties tālāk ir daudz spēcīgāka par vēlmi stāvēt uz vietas (nav tomēr tas siltākais ūdens). Tālāk palika tikai trakāk – augstāki viļņi, pagriezieni, krāces, „mucas” utt., kas ļāva izbaudīt visu, ko šis piedzīvojums spēj dot – iet pāri viļņiem, iet cauri viļņiem, lekt no akmens upē un pat sērfot uz vietas. Sērfošana bija kaut kas prātam neaptverams – strauja upe, lielas krāces, bet mēs visi bijām spējīgi stāvēt uz vietas ar minimālu piepūli! Pa starpai instruktori man pasaka, ka štatos viņi tik straujās upēs nedrīkst laist nevienu, jo tas ir bīstami un tad mēs redzam 11 raftus, no kuriem viens mūsu priekšā apmetās otrādāk, izkaisot cilvēkus kā sēkliņas upē. Negaidīti ātri šim prieka pilnajam piedzīvojumam redzamas jau beigas un mēs lienam ārā no upes kempinga teritorijā. Tas viss noteikti ir jāatkārto!!!
Pēc pārģērbšanās mūs jau sagaida pustdienas – silta zupa, uzkodas un dzērieni. Pieēdamies tā, ka intruktori (kuri piepildīja mūsu bļodiņas, vēderus un sirdis) bija šokā, cik daudz latvieši spēj apēst. J Ekspedīcijas laikā mēs labi tikām izskoloti par ēdienu un tā vērtību… Apskatījām, nopirkām bildes, sakravājām mantiņas un devāmies nākamās guļvietas meklējumos – platas upes krastā ar ļoti stāvu uzbrauktuvi. Iekārtojāmies – sakūrām ugunskuru, uzslējām teltis, izkārām slapjās drēbes, gatavojām ēst. Pārpakojām mantas, lai dotos atpakaļ uz LV. Pie ugunskura apsēdāmies aplī un izstāstījām viens otram savu bildi, kura katram no mums paliks atmiņā no šīs ekspedīcijas – skaists, mierīgs, emociju pilns brīdis. Šī bilžu „apskate” bija kā punkts uz i, lai aizdomātos par 9 dienās notikušo un jauniegūto. Pēc kuras man gribējās turpināt slīkt domās, veroties kalnu masīvos un straujās upes plašumā.
Viens no ekspedīcijas skaistākajiem brīžiem notika tieši šajā vakarā – mēs sēdējām ap ugunskuru un dziedājām latviešu dziesmas – Jānis un Juris bija nepārspējamais duets „J&J” un izdziedāja visu repertuāru sākot no mierīgām un lēnām, beidzot ar lustīgām un jestrām dziesmām. Paldies „J&J”. Uz jautras nots mēs gājām gulēt.
Diena bija piedzīvojumiem un emocijām bagāta, un, noteikti, neaizmirstama!”
Raksta Arnis Marcinkēvičš.
“Pak, pak, pak… Atveru acis, skatos uz telts griestiem un pak, pak, pak… Jau atkal šī ierastā skaņa, kad lietus lāses sitas pret telts jumtu. Pienākusi ceļojuma pēdējā diena, kas solās būt visai traka, jo šodien izmēģināsim riverboard. Tas būs kaut kas pilnīgi jauns, jo neviens no grupas (pat Valdis) šādu aktivitāti vēl nav izmēģinājis.
Vispirms gan jātiek laukā no telts. Vakardienas kāpiens uz virsotni ir galīgi nokāvis labo ceļgalu un visu nakti bija jācīnās ar sāpēm. Neliela staipīšanās, tikšana laukā no guļammaisa, pārģērbšanās un ripoju laukā no telts. Nu jā – debesis apmākušās un lietus līst – tik pierasta rīta aina šī brauciena laikā.
Pēc ierastajiem rīta rituāliem visi sākam gatavoties dienas lielajam notikumam. Velkam hidras, speciālus pleznveidīgus cimdus, glābšanas vestes, ķiveres, pleznas un saņemam plastikāta dēļus, ar ko šļuksim pa upi.
Mūsu instruktore un pavadone ekstrēmajā piedzīvojumā ir smalka meitene no ASV, kas kopā ar savu puisi, kurš ir viens no diviem glābējiem drošības kajakos, sezonu pavada Norvēģijā, mācot braukt ar riverboard. Pirms došanās ūdenī tiek pastāstīts par ekipējumu, saziņas signāliem un citām svarīgām lietām, ko vēlams ņemt vērā.
Vispirms ir neliela apmācība upē pie bāzes, lai mēs saprastu, ko tas viss nozīmē. Pēc pirmajām minutēm ledainajā upes ūdenī top skaidrs, ka viegli nebūs, bet būs forši. Diemžēl sāpīgais celis pastāvīgi liek sevi manīt un neļauj izklaidei atdoties ar pilnu sparu, tomēr ceru, ka ledainais ūdens veiks sava veida anestēzijas funkcijas un sāpes pāries.
Kad esam patrenējušies un apjautuši, kā tas viss būs, kāpjam autobusā un braucam gar upi uz augšu, lai jau pēc brīža sāktu braucienu pa upi lejā. Daļu par to, kā mēs braucām, es izlaidīšu, jo to vārdiem aprakstīt nav iespējams. Es varētu uzskaitīt dažādus sajūsmas pilnus izsauksmes vārdus, ar kuriem raksturotu to, kas notika upē, bet lasītājam tas nedos pilnīgi nekādu priekšstatu par to – CIK TAS BIJA FANTASTISKI!!!
Pēc nobrauciena, kas patērēja daudz spēka un uzsita adrenalīna līmeni vēl nebijušā augstumā, bāzē iestiprinamies ar gardu zupu, dalāmies emocijās un iespaidos, cik traki tas bija, un skatāmies fotogrāfijas, kurās iemūžināts mūsu grupas brauciens.
Tā kā šī ir pēdējā diena mūsu ceļojumam pa Norvēģiju, tad nolemjam pēdējo vakaru pavadīt Valda izvēlētā vietā pie upes. Kurinām ugunskuru. Ceļam teltis. Virtuves brigāde gatavo vakariņas. Pēc vakariņām, sēžot ap ugunskuru, dalāmies ar spilgtākajiem un emocionāli visspēcīgākajiem brīžiem no šī lieliskā brauciena. Cik mēs esam dažādi, tik dažādas ir mūsu atmiņas un mūsu stāsti.”
UN
+371 29226470
