2.04.2010

Mēs bieži treniņos runājam par 3 mācīšanās zonām – komforta, stresa un panikas. Kad nedēļa mežā vai 8 m augstums vairs nav tikt izteikta stresa zona, tad jāmeklē jauni izaicinājumi.

„Tools of animation” starptautiskais apmācību kurss Lietuvā par teātra un cirka metožu izmantojumu darbā ar cilvēkiem man bija pat lielāks izaicinājums, kā es biju domājusi un kā es tobrīd vēlējos. Nav noslēpums, ka stresa zona ir nogurdinoša. Nav noslēpums arī, ka tā dod visvairāk.

10 dienas mēs sākām ar teikumu: „Let’s make circus!”. Vārds circus šoreiz apzīmēja it visu – gan apli, gan cirku. Ar apli viss kārtībā, bet cirka taisīšanā es piedalījos pirmoreiz. Pāri par 20 cilvēkiem zālē ar spoguļiem un dažādas aktivitātes – dejošana, teātris ar priekšmetu, sinhronizācija, plastika, spontanitāte, žonglēšana, klauna deguni un rakāšanās savās izpausmēs jeb analīze. Tas viss izklausās viegli, ja vien nesāk domāt par to kā par darbu un ieguldījumu. Ticiet man, ja vajag attīstīt savu spontanitāti vēl pa vidu sinhronizējoties ar 3 citiem cilvēkiem, sēžot uz 4 krēsliem auditorijas priekšā, tas vairs nav tik viegli. Tas vienkārši paņem visus fiziskos un garīgos spēkus. Bet tas ir tikai viens no daudziem piemēriem. Treneri katru dienu izdomāja un piedāvāja citādas aktivitātes, attīstot kādu citu prasmi – tiešām, no žonglēšanas līdz individuālai teatrālai izpausmei. Un atzinība viņiem, jo katru dienu viņiem izdevās iekustināt tiešām no iepriekšējās dienas sagurušus dalībniekus. Un tā ir treneru prasme – sabalansēt darba intensitāti 10 dienu garumā.

No filozofiskā viedokļa treniņš bija liels ieguvums. Pirmkārt, ir vērts aizdomāties par to, kur rodas joki un kas padara klaunus smieklīgus vai sērīgus. Tā ir gandrīz zinātne. Otrkārt, spēle kā metode ir mans nākamais attīstības un intereses lauks – tāpat kā veicot komandas uzdevumus parādās mūsu attieksme, tāpat arī spēlējoties parādās mūsu uzvedība, un veicot piemērotu analīzi no tās var daudz ko mācīties. Treškārt, nekad vairs neatļaušos domāt, ka aktiera profesija tāds nieks ar izlikšanās un piespēlēšanas devu vien ir. Ceturtkārt, man gribas saprast, kāpēc dažkārt treniņš bija mana stresa zona. Iespējams tāpēc, ka galvenais padoms, ko tā laikā saņēmu bija: „Just do. Just follow. Don’t analyse.” Un tas ir kas jauns un nepierasts. Tagad svarīgi būtu saprast, kad tā jādara, un kad nē. Un tagad treneri man teiktu, ka tas būtu jāsajūt. Redziet, tās ir Šekspīriskas dilemmas staro racionālo un iracionālo.

Kopumā viss noslēdzās interaktīvi un ar ielu performanci vienā no Kauņas vecpilsētas laukumiem. Un es arī biju priecīga, jo beidzot mēs veselu pilnu dienu sabijām svaigā gaisā.

Ieva Lūkase, Sense of Team

2009. gada 22. septembris