Katalonijas piedzīvojumu ekspedīcijas 2019. dienasgrāmata

17.04.2020

Paldies, Tev, ka biji ar “Sense of Team” trešajā Katalonijas piedzīvojumu ekspedīcijā 2019! Bez Tevis, Ilze, Juri, Sintija, Sinča, Rūdolf, Eduard, Elīna, Inga, Mārtiņ, Einār, Aleksi, Margita, Zane un Dāvi šis nebūtu iespējams.

Šī ir Katalonijas piedzīvojumu ekspedīcijas dienasgrāmata, kas ir unikāls dokumentāls vēstījums, kā Tu redzēji vienu šīs ekspedīcijas dienu, kā Tu sajuti to vai kā pārdzīvoju. Es pat teiktu, ka tā ir patiesība un papīra…

• Izdevumā ir 100% saglabāts rakstītāja stils un pareizrakstība;
• Par katru no ekspedīcijas aktivitāti ir divi neatkarīgi redzējumi, pieņēmumi un vērtējumi;
• Katras dienas sākumā ir autora foto, kas nav saistīta ar aprakstītās dienas aktivitāti;
• Dienu numeroloģija attiecas uz aktīvajām dienām, reāli dzīvē vēl bija ierašanās un aizbraukšanas diena.

Vēlreiz paldies un noteikti tiekamies, jo īstais brīdis ir TAGAD!
Mēs, Juris un Valdis no sirds izsakam izbrīnu par Jūsu izturību un pateicību par sadarbību!

*Juris Zakrevskis/ Sense of Team                  *Valdis Vanags/ Sense of Team

 

31.05.2019 Kanjonings/ Francija/ Pirmā diena


Raksta – Dāvis

Pirmā piedzīvojumu ekspedīcijas nakts pavadīta kempingā. 8os no rīta ieēdam brokastīs auzu pārslu putru ar saldo krējumu un runā ka arī ar sausajiem augļiem. Vēl pirms došanās dienas paredzētajās gaitās, veicām “Baibas” aktivitāti, kurā ekspedīcijas biedri atrodas aplī un tad dodas viens pie otra, un sasveicinoties pārņem otra vārdu – gadījumā, ja aizmirsi vārdu, kuru saņēmi, automātiski kļuvi par Baibu. Savukārt, ja pēc svilpes signāla saņem savu vārdu, tad izej ārā no spēles. Šajā reizē, ja nemaldos, palika vien 2 Baibas, kas salīdzinoši ar iepriekšējo vakaru, bija jau labāks rezultāts.

Iepriekšējā dienā sadalījāmies badijos (dalībnieku pāris, kurš pieskata un tur rūpi viens par otru) un šajā dienā drīz pēc brokastīm sākās pirmie treniņi gatavojoties kanjoningam. Uz maiņām badiju pāri devās otrpus ceļam no kempinga, kur bija divas darbnīcas – viena ar instruktoru Valdi, kurā pa lēzenu nogāzi pēc Valda instrukcijas laidāmies lejā, sevi drošinot. Drošības pārbaude, gan sev, gan arī badijs nočeko un aiziet – iemēģinam dažādus knifus un arī noteikumus, piemēram, ka šādā veidā laižoties lejā pa nogāzi virve nedrīkst maisīties pa kājām, līdz ar to jāskatās ne tikai uz priekšu, bet arī atpakaļ, lai redzētu kur virve atrodas. Nākamā darbnīca ir pie otra instruktora Jura, jeb “Jūra”, jo komandā divi Juri, un bija jāizdomā kā viņus atšķirt. Jūra darbnīca bija jau nedaudz sarežģītāka – laišanās vertikāli lejā no koka ar sistēmu, pašam sevi drošinot. Pirmajā reizē nolaižos pats, sevi drošinot, bet nākamajā nāca talkā badijs, kur nolaižoties līdz vidum, badijs pievelk virvi, lai mana došanās tuvāk zemei tiktu apturēta un tālāk nodota badija gādigajās rokās.

Iesildījušies esam, pārģērbjamies un saliekam “bagāžas tetri” uzticamajā zilajā busiņā un dodamies uz kanjoningu. Satiekam divus vietējos instruktorus, kuri mūs pavadīs šajā aktivitātē. No viņiem saņemam ekipējumu – hidrotērps, ūdens botas, ķivere un sistēma, kas paredzēta slapjām aktivitātēm. Iemācījāmies arī veidu kā no hidrotērpa izveidot tādu kā mugursomu, jo no stāvvietas līdz kanjoninga sākuma vietai vēl prāvs gabals jāveic ar kājām un hidrotērpā būtu gan neērti, gan arī ļoti karsti.

Esam nonākuši pie upes, kur uzvelkam ekipējumu un saņemam norādes no instruktoriem par drošību un citām svarīgām niansēm, lai varētu izbaudīt šo aktivitāti. Vēl sākumpunktā bija iespēja pakāpt nedaudz uz augšu gar upi, lai varētu iemēģināt nolaisties lejā pa upes noslīpētajiem akmeņiem piezemējoties nelielā ūdens rezervuārā. Pēc šīs iesildīšanās, badijiem turoties kopā, devāmies iekarot upi un ūdenskritumus. Daļa no komandas biedriem bija arī saņēmuši norādes vai paši organizējušies, lai palīdzētu citiem tikt tālāk, piemēram, norādot kurās vietās nepieciešams ar muguru slīdēt gar klinti, nevis pret to ar kājām atspiesties un tāpat arī informēja par ūdens dziļumu, vai tajā esošajiem šķēršliem.

Viens no episkākajiem nolaidieniem (ja nemaldos aptuveni 30m augsts) kurš palicis atmiņā, bija tāds kurā varēja nolaisties gan pa sauso (ti ar kājām pret klinti), gan arī slapjo versiju, ar muguriņu pret klinti un vēl beigās, ja tīk, palaisties vaļā un ielekt ūdenī – katram pēc vēlmēm un iespējām (kā instruktors Valdis to dēvē: “Challenge by choice”). Vienā no tālākajiem posmiem uzkavējāmies ilgāk, kurā bija iespēja gan nolekt no šajā aktivitātē augstākā drošā punkta, gan arī nolaisties pa gludo klinti lejā un atkal uzkāpt augšā, lai atkārtotu. Palicis atmiņā tieši šis posms, jo neesmu ar  ūdeni uz tu un līdz ar to lekšanu ūdenī biju izsvītrojis no saviem plāniem, bet ar badija atbalstu tomēr abi divi nolēcām. Neizpalika arī GoPro kameras pazaudēšana un atbilstoši arī tās meklēšanas pasākumi šajā posmā, kas pēc ilgstošas meklēšanas vainagojās panākumiem un pēc izdalīto musli batoniņu notiesāšanas varējām doties tālāk. Lielisku sarunu gaitā pat nepamanīju ka pienācis jau pēdējais šīs aktivitātes posms – nolaišanās pa virvi, kura arī krastā nostiprināta (zipline). Šis bija lielisks nobeigums kanjoninga aktivitātei ar skaistu skatu caur klinti, kas veido V burtu. Darbiņš darīts – izdalīja atlikušos musli batoniņus, novilkām hidrotērpus un iesējām tos atkal kā mugursomas, jo arī atpakaļceļā pie busiņiem vēl tāls ceļš mērojams.

Nonācām atpakaļ pie busiņiem, uztaisījām kopbildi, atdevām ekipējumu lieliskajiem instruktoriem un aidā uz kempingu atpakaļ. Šī vakara pavāru komanda gatavoja “Mārtiņa mīļāko sautējumu”, par kuru baumo, ka tagad arī citiem tas ir mīļākais sautējums. Pēc vakariņām kopīgā aplī dalijāmies ar šodien piedzīvoto un tad jau laiks iet gulēt pēc lieliski un aktīvi pavadītas dienas.
Dāvis

 


Raksta – Sintija

Aizvadīta pirmā nakts ar svešinieku Dūzi a.k.a Rūdolfu! Jokaini pamosties Spānijā, kempingā un vēl vienā teltī ar cilvēku, kurš iepazīts mazāk kā 24h atpakaļ. Bet drošībai man līdzi tak duncis!(joks 🤫) Plus jāceļas ar modinātāju – what the hell, esmu tak atvaļinājumā! Nu neko – savācos un ejam brokastīs ar 15 svešiem cilvēkiem bet mistiskà kārtā, neveiklie klusuma brīži aizpildīti ar jokiem, sarunām un čalām… UN šeit uzreiz ir jāmazgā trauki! Ierasts ka brokastu bļodiņa pēc steidzīgajām ikdienas brokastīm mani sagaida pēc darba mājās 🙂

Mans skapis ir Valda buss, tur pavadu gandrīz 30% no dienas, jo neuzdrīkstos teltī ievākties pa īstam ar visām mantām! Pa lielam varētu dzīvot arī busā Meklējot pelčuku un gatavojoties Kanjoningam, viegls satraukums, jo, pie velna nezinu, kas tas ir, neesmu iegooglējusi.

Papildus mūs sadala pa pāriem (turpmāk tekstā lasīt kā “badijs”), ar badiju mums jāiet pamācīties kā laisties pa virvi! Nu kas vēl nebūs – ja var likt cilvēkam justies neērti, tad ieģērb viņu striķos un pakarini kokā bet cepuri nost, ar badiju Ingu esam apķērīgas, jo nav jau citu variantu – citādāk var sanākt auzas! (Un auzas šajā braucienā bija gana brokastīs kādu laiku ar viņām nedraudzēšos!)
Nonākot tur, nākamais pārsteigums – jāizģērbjas līdz apakšveļai/pelčukam un tādai jāiet kopā ar pārējiem plikadīdām līdz kanjoninga sākumam. Kāpjot kalnā jau esmu aizelsusies – domāju:” ko pie velna es darīšu 2000m augstumā, ja te jau aizdusa!” Bet nu neko – eju, jo tak neiesi pīkstēt pirmajā dienā visi puspliki brienam cauri krūmiem, augšā un lejā pa kalniem, iepazīstam viens otru pavisam no citas puses (literally no citas puses, jo skaties uz priekšā esošā cilvēka dibenu piespiedu kārtā apmēram 20 min kāpjot augšā) un tas viss jau 1.dienā.

Nonākam kanjoninga sākumpunktā – the struggle is real, ej un uzvelc to hidrotērpu, lokamies kā čūskas, lielākajai daļai pagrūti iet, bet jau pirmās iezīmes, cik apkārtējie ir izpalīdzīgi un rēcīgi.
Pārsmējušies viens par otru tajās kapucēs, lienam pirmajā pļenčkā un gids pasaka, ka čurāt hidrotērpos nevarot, ohh maaan – un man tieši vajag uz wc! Bet atlika tikai iekāpt aukstajā ūdenī un paldies – labierīcības nevajadzēja līdz kanjoninga beigām un vēl trīs dienas! Jo ūdens auksts, man auksti, līst visur garām, viss “slikti”, gribu siltumu, esmu tak Spānijā.

Gids piedāvā nošļūkt uz dibena pa pirmo klints sienu turpat pie pirmās pļeņčkas – nu džeki, vai nevaram šito izlaist? Vai tiešām visiem jāmēģina? Esmu to tikai video redzējusi! Nu neko – ejam ar badiju šļūkt, sapratu, ka viss forši, vienā gabalā iznirstu no ūdens, tas arī vairs nešķiet tik auksts, mazliet gan sadzēros ūdeni, tāpēc ceru, ka neviens tiešām nepačurāja tajā vietā Nu labi – Ejam, ejam un nonākam līdz pirmajai virvei, jālaižas lejā, viens pēc otra taisam spaidermena cienīgu nolaišanos un plunčājamies pa ūdeni tālāk.

Un kas tad te?! Pirmā legit lielā klinšu siena, no kuras paskatoties lejā, mazliet jau biksiņas pilnas!!! Neko darīt – bailes un patīkams satraukums vienlaicīgi!

Ilze vnk spaidermena māte – nocilpo lejā pa klinti pirmā, acis nepamirkšķinot! (Man, lūdzu, tādu degsmes un enerģijas eliksīru arī tajā vecumā ) drīz vien arī es kāpju lejā, jūtos kā spiderpig, kas pastaigājas lejā pa sienu, sajūta kruta un āķis lūpā! Give me moooore 🥰 Viens aiz otra, lēnām un prātīgi nolaižamies pa virvi ūdenī, gandarījums liels, jo visi sveiki un veseli un no rīta mācītās nianses mūs padarījušas par “profiņiem” protams paldies priekšniekiem Valdim un Jurim!
Dodamies tālāk, kur dienas negaidītais ekšens ar go pro – tas pazūd ūdens dzelmē!
(Dūzi, ja es mācētu pabāzt galvu zem ūdens, būtu palīdzējusi, bet Tu jau dzirdēji kā man gāja peldēšanas sacensībās un es noteikti nebūtu palīgs!)

Ar Juri un manu badiju vērojam ekšenu no klintas augšas, saprotam, ka kāda slīdēšana uz dibena, ejam lekt no pāris metriem! Mana kārta, tieku līdz gidam – džeks rēcīgs, piedurās, ierēc, vai manas pieliktās skropstas nenoslīks! Ielēcu 2x – āsom!

Cīnamies tālāk, atkal laišanās lejā pa klintīm! Nu jau arvien vairāk kā pro laižamies lejā! Dūzis man uzdāvina “vainagu”, esmu nāriņa ar vainagu! Pēdējais nobrauciens ar brīvo kritienu! Vēlviens āsom!

Tagad vēlviens pārbaudījums – novilkt tos hidrotērpus nost! Cīnamies, kā ninjas! Atkal plikiņi ejam uz busu! Jau otro reizi – iepazīstam viens otra plikās pēcpuses!

Atbraucot mājās – ar badiju jāizrunā pāris lietas! Saruna 10/10 – abām nebija nekādu mērķu un ekspetāciju, tāpēc tik labi sapratāmies!
Pirmā diena aiz muguras! Paēdam un zzzz čučēt! Nākamā nakts ar Dūzi a.k.a. Rūdolfu!
Ar cieņu,
Sintija Priede

 

01.06.2019 Klinšu kāpšana un via ferratu treniņš/ Andora/ Otrā diena


Raksta – Ilze.

Šī diena man sākās vairāk kā gadu atpakaļ. Tas bija janvāris un es pēc traka darba cēliena Ziemassvētku virpulī, nolēmu tik tiešām atpūsties (manā gaumē) un atvēru Sense of Team mājas lapu. Biju dzirdējusi, ka viņu ekspedīcijas ir riktīgi labas. Pirmais ko skatījos, bija brauciens uz Kataloniju (iespējams Mārtiņa Brauna “Pērkons, Daugava” ietekmē). Bet tās bildes…. paldies Arvīdam Barānovam…. bija… ei, ei, ei!!! Nu kaut kas traks! Kaut kāda “jēziņ!” siena nenormālā augstumā, ūdenskritumi, kuros arī jāLEC! un nez par ko smaidīgas sejas uzkāpušas klints korē, kur apakšā ļoti tālu redzama zeme/ūdens! Tas, ar visu Mārtiņa Brauna dziesmu, man bija par traku. Šķīru lapu tālāk un toreiz nonācu līdz Itālijai – vārds pats jau maigāks un arī tie kalni un ūdeņi izskatījās draudzīgāki. Un tas tik tiešām bija kolosāls brauciens – neizplūdīšu garāk, vien teikšu, ka Itālijā es “saslimu” ar klinšu kāpšanu. Man ļoti patika. Un tad es izlēmu, ka nākamgad došos uz trako Kataloniju.

Katalonija. 2.diena. Iepriekšējā vakarā mēs ar mūsu “badijiem” (persona, ar kuru viens otru atbalstām, palīdzam, pieskatām) izrunājām nākamo dienu, es teicu Elīnai, ka man ļoooti gribētos spēt uzkāpt smailē (nu tajā pašā, kura iepriekšējā gadā mani nobiedēja). Nav ne jausmas cik/vai tas būs grūti, bailīgi (jo ne visi tur uzkāpj), bet es noteikti gribu mēģināt.

Sākām savu ceļojumu uz Andoru ar visu zinošās Gogles aiznavigēšanu cauri “ej nu zini kāpēc tāda cilpa” izbraucienam. Šis bija labākais triks, kā iekasēt ceļa maksu, kādu biju redzējusi – samaksājot nelielu nodevu (un tomēr) iebraucām aiz maksas ceļa barjeras, kur mūs veda navigācija. Un, re nu! – 100 metrus tālāk riņķveida aplī stūrējām atpakaļ blakus esošās barjeras virzienā – atkal maza, bet tomēr, summa Katalonijas ceļiem un dodamies pa to ceļu, kuru atbraucām – atpakaļ. Skaisti! Kad šis goda aplis tika veikts un gan jau Gogle un Katalonijas kase viena otrai dod “pieci” par manevru, dodamies uz Andoras kalniem pa skaistiem līkumotiem serpentīniem, ar pāris pieturām, lai ieelpotu gaisu tie, kuri uz Jūs ar līkumiem (es tajā skaitā). Vienā no skaistām kalnu pieturplatformām kārtējā “Baibas” spēle ar līdz šim labāko rezultātu, kurš gan vēl joprojām nav izcils.

Andora. Kalni visapkārt. Pati Andora kā pilsēta – pajauna, kur pamanāmākais – liela stikla ēka (arī kā smaile), kura izrādās viens iespaidīgs SPA centrs.

Esam nonākuši pie baltās klinšu sienas no Arvīda Barānova bildes. Nuuuu…. augsta…. Par laimi neviens cits kāpējs šajā dienā nav ieradies, līdz art to visa teritorija mūsējā. Pie smailes tāda neliela pļaviņa, kur mēs, ceļinieki, ar 2 busiem iekārtojamies (kā izrādījās, pļaviņai ir saimnieks, kurš mūs gribēja izdabūt ārā no teritorijas, tomēr Einārs ar savām runas spējām un žestiem tika pie saimnieka labvēlības – varam palikt). Pusdienu brigāde – Mārtiņš ar Zani – riktējas pusdienzupai. Mēs pārējie sameklējam savas ķiveres , sistēmas un dodamies uz treniņu. Dažiem šis ir pirmais kāpiens, dažiem ne pirmais. Es jau pamatus zinu, tāpēc neraujos uz apmācībām sākumgalā. Pētu augsto smaili – iekšā visu laiku tāds “taurenis” – un, ja nu nesanāk, ja nu… Nu ziniet, kā parasti, kad kaut ko ļoti vēlas un tieši tajā reizē gadās…. pirms tam neprognozējams. Vēl palaižu Zani un Mārtiņu no pusdiendalīšanas un, kamēr izeju obligāto pirmskāpšanu gan klintij, gan ferratām – uz kāpšanu smailē rindā tieku beigu galā. Pirmais augšā tika Mārtiņš – laimīgais!. Mēs visi aplaudējam. Pēc tam Sintija (Sinča) – wow! Aleksis, Juris… tie, kuriem smaile ir mērķis. Citiem augstākais punkts ir kādu strēķi zemāk – kā saka Valdis – izaicinājumos nav “mēs” – katram savs Everests. Daži no mums aizbraukuši apskatīt pilsētu.

Man nu jau kļūst skaidrs, ka es savu rindu nesagaidīšu – nepaspēšu – būs jādodas prom, laiks ir limitēts. Jāpaspēj līdz nākamajām naktsmītnēm. Sēžu un domāju, vai šī nav tā reize, kad varētu ieslēgt mazas meitenes spītību un pateikt, ka bez uzkāpšanas sienā, no šīs vietas nekustēšos. Sēžam blakus ar Elīnu un šo un to pļāpājam, skatoties uz cīņu biedriem. Viņa ir rindā pirms manis un zinot, cik tas man ir svarīgi, piedāvājas palaist savā vietā. Un, lai gan mana komforta zona nav paņemt kāda cita “konfekti”, šoreiz labprāt pieņemu piedāvājumu. Paldies, Elīna! – īsts “badijs”. Bet tāpat ir “vai nu/ vai nu” ar paspēšanu. Pirms manis kāpj Rūdolfs. Ja viņš kāps garāku laika sprīdi, es nepaspēšu. Rūdolfs kāpj un krīt (nu ne jau līdz zemei! – vienkārši izslīd un paliek virvēs). Bāc! Tas nozīmē, ka kāpj atkal no sākuma. Un atkal izslīd… Ārēji mierīga kā klints, iekšā man vulkāns! Johaidi! Rūdolfa kāpiens pagarināsies vēl… Bet viņš pasaka, ka vairs nekāps!!!! Palaidīs citus. Neatceros, kad esmu bijusi priecīga par cita neizdošanos, spiedzu savā vulkānā aiz sajūsmas…. piedod Rūdolf… tas tiešām tikai šoreiz (starp citu Rūdolfs ir riktīgi foršs). Novēlu Rūdolfam visu to labāko viņa dzīvē, jo viņš man ir radījis iespēju kāpt!!!! Juhū!

Un tad es kāpju. Elīna mani drošina.

Tā sajūta!… Roku slidinu pāri izciļņiem , lai saprastu, kur var aizķerties, meklēju pozīciju kājai, lai var atsperties, noturēties. Būt cieši klāt sienai, burtiski slīdēt uz augšu. Un tad es kļūdos… nezinu, cik aukstu biju tikusi, jo neskatos uz zemi – tā man tobrīd neinteresē. Pieķeros aši atpakaļ un kāpju tālāk. Un tad nokļūstu ritmā, kuru pēc tam jau domās varu salīdzināt ar deju. Es un klints kā pāris. Nejūtu ne mazāko nogurumu vai bailes. Mana roka, klints viļņainā siena un te var aizķerties. Te sarežģītāk, te uzmanīgāk, te īsāk, te iepauzējam.

Līdz smailei. Pirms kāpšanas domāju, ka uzkāpjot balva ir skats, kurš paveras. Nē. Mana balva bija deja ar klinti.

Izrādās, ka esmu uzkāpusi tik ātri, ka tiek arī Elīna. Eduards gan paliek aiz strīpas…:(

Salecam busā un braucam. Klīntī vēl biju līdz pirmajam benzīntankam, kur piestājām. Es zināju, ka man patīk kāpt, bet, ka tas ir MANS tik ļoti…

Atkal pa līkumotiem ceļiem dodamies nākamā kempinga virzienā. Esmu Jura (Jūra) busā, tāpēc ir iespējams uzlikt mūziku no Eināra “playlistes” (radio ar bluetooth), Skan asākie 80-to gadu hīti, noskaņojums kolosāls, sarunas interesantas, vienvārdsakot – diena izdevusies godam!

Ilze

Raksta – Mārtiņš

*Pamostos laicīgi, šodien mainām kempingu, man patīk izdarīt lietas laicīgi un tad garlaikoti klīst gar trauksmainajiem pakotājiem.

*Esmu kafijas ministrs – man ir pienākums gatavot kafiju visai komandai. Man izsniegta dzīvesgudra alumīnija mokas kanniņa, kas ļauj lēni pagatavot lielisku kafiju. Kafijkannas lēnumu vēl izteiksmīgāku padara mūsu flegmatiskā gāzes plīts. Esmu pieradis pārgājienos gatavot kafiju uz džetboila, kas no nulles līdz gatavai kafijai paņem savas 45 sekundes. Slow-food ir lieta, bet ne ceļojumā – kafijas ministram kultūršoks, ka porcija ir jāvāra 25 minūtes.

*Šodien man un Zanei ir ēdnīcas dežūra. Brokastīs paredzēta franču omlete un svaigi dārzeņi. Esmu franču omletes entuziasts un vismaz 20 reižu noskatījies Žaka Pepina jūtubes video “kā pareizi cept franču omleti”. Ir panna, nebūs jācep zupas katlā kā to biju izmēģinājis pirms brauciena. Stresainā un enerģiskā pannas kultīšanā pavadu 20 minūtes. Franču omleti nevar pagatavot iegāžot katlā sakultas olas un gaidot – kā to dažas dienas vēlāk darīs cita komanda. Esam francijā un esmu vareni apmierināts, ka pagatavoju autentisku omleti (vai tā bija laba ir atkarīgs no paša ēdāja spējas uzskatīt pusjēlu olu par ēdienu)

*Viss sapakots, braucam. Šodien ilgs pārbrauciens. Ko ilgāku padara pusstundīgs lieks riņķis pa šoseju un 45 centu maksas ceļš – lai veiktu apgriešanos. Pie mums Latvijā mēs apgriežamies bez maksas. Kultūršoks numur 2.

*Es braucu zilajā busā (nejaukt ar otru zilo busu). Mūsējā nav mūzikas, tikai sarunas; un mākslīgi vēsa gaisa vietā ir āra gaiss, kas šajā rajonā pilns ar liellopu sūdu smaku. Amonjaks esot veselīgs, elpojam pilnu plaušu.

*Pauze skaistā vietiņā kalnos – lai izlocītu kājas un uzspēlētu “Baibu”. Svarīgs pagrieziens mūsu “Baibas” spēlē – vienojamies par stratēģijām un ka spēlējam, lai uzvarētu.

*Pēc tam pauze mazāk skaistā vietā. Busi apmainās ar nelabuma māktiem cilvēkiem.

Iebraucam Andorā, pasaulē lieliskākā rodeļu trase tiek palaista garām – lai Valdim nav kauns atgriezties mājās.
Esam klāt pie šodienas mērķa – mākslīgās klinšu sienas. Man patīk kāpt un biju šo atzīmējis, kā lietu, ko ļoti gaidu no ekspedīcijas.
Izlādējam somas no busa, pārējie iet uz via-ferrata un klinšukāpšanas skolu, mēs ar Zani gatavojam pusdienu zupu. Šoreiz viņa saimnieko pa virtuvi.

*Kad visi paēduši, arī es tieku uz skoliņu. Visu esmu darījis, iekšķīgi kliedzu – “laidiet mani kāpt”, bet ārēji turu sevi rokās un izeju skoliņu bez izrādīšanās.

*Jūris uzkāpj un uzliek virvi 12m stacijā. Cilvēki sāk jau kāpt, tad uzliek vēl vienu virvi apmēram tikpat augstu. Es klusībā – “kad būs īstā – 30m kāpšana?!” Tad Jūris izvelk īpašo 80m garo “zaļo” virvi, lai liktu pašā augšā. Manu sirsniņu sasilda viņa kompliments, ka viņš ir juties droši ar manu drošināšanu.

*Viss gatavs, maucam augšā. Es gribu būt pirmais augšā. Izmantoju mirkli, kamēr pārējie – “ū, tas ir augstu”, lai sarunātu savu drošinātāju. Paņēmu Ilzi – redzēju kā viņa kāpj pusstundu iepriekš skoliņā – viņa zina ko dara. Mans mugurkauls būs drošībā. Maucu augšā. Vairākkārt izmantoju Valda iedoto īso atsaiti, lai atpūtinātu un iepūderētu rokas. Bija jāpastrādā, lai tiktu augšā. Pēdējie metri ir viegli, torni var apķert. Uzkāpju līdz augšai. Uz galiņa uzsēsties baidos, iekabinos atsaitē, taisu pašiņus un panorāmas video, vēroju ainavu – izbaudu būšanu augšā. Dažas minūtes vēlāk, telefons ir droši ielikts aizdarāmajā bikšu kabatiņā – varu laisties lejā.

Tas bija izcili un es tur biju pirmais. Tā gan nav politkorekta lieta, ko komandveidošanas ekspedīcijā uzdrošinātos teikt skaļi, bet mani tas priecēja un smaidu uz sejas turēja ilgi.

Tad mūs iepļaukāja Ekspedīcijas realitāte – vienam busam ar pusi dalībnieku, ieskaitot nākamo ēdnīcas brigādi, ir jābrauc uz ekskursiju un veikalu. Pārējie varēs vēl dažas stundas kāpt. Izveidojās rinda uz zaļās virves kāpšanu – visi nepaspēs uzkāpt pašā augšā. Šķiet, Juris, Elīna, Sinča un Ilze uzkāpa (vēl daži mēģināja). Eduards cēli (un tikai dažas reizes turpmākajās dienās par to atgādinot) atteicās no savas vietas rindā un iespējas būt tur augšā.

Es paliku pie torņa un smaidīdams vēroju kāpējus un pa retam kādu drošināju. Es nevēlējos sabojāt atmiņas par būšanu tur augšā, uzkāpjot kādu no zemākajiem maršrutiem.

Pēc tam arī visi dalībnieki vienlaikus nokļuva 2-stāvīgā pārtikas lielveikalā. Es nezinu, ko darīja buss, kas izbrauca 2h ātrāk. Virtuves dežuranti nopirka ēdienu un arbūzu. Es nopirku dezodorantu – man patīk, ka ceļojumam ir sava smarža. Es šo dezīti pēc tam lietošu reti un tas man vienmēr atgādinās par šo piedzīvojumu. Tā vismaz būtu jābūt, bet izvēle bija vāja un manis izvēlētajam bija neuzbāzīgi neizteiksmīgs aromāts.

*Arbūzs atripināts līdz stāvlaukumam. Valdis nāk ārā ar lūgumu atrast 4 pieredzējušākos pārgājienmeistarus – vajadzēs izveidot 2 komandas, tām izvēlēties dalībniekus, lai rīt startētu 2-dienu pārgājienā uz Pica d’Estats. Es paceļu rociņu, jo esmu taču bijis kaut kur. Valdis prasa novērtēt savas prasmes – saku 7, ne vairāk kā pārējie – lai Jēzus palīdz, vēl iedos grupu vadīt. Pēc tam gan sapratu, ka varēju dot sev vairāk, kad pārējie dalījās ar savu pārgājienu pieredzi. Turu muti, šis taču ir tīmbildings, nevis skaistumkonkurss.

*Cīnoties ar nelabumu, kratoties busā un diskutējot ar otras komandas līderiem kurus dalībniekus ņemsim mēs ar Sinču un kurus viņi – Aleksis ar Margitu. Man ir vienalga, Valdis mēģina eskalēt un astroturfēt (ir tāds vārds) situāciju, lai izdomājam arī ko teiksim dalībniekiem, kad viņiem tiks dots vārds prasīt “kāpēc” par komandu sadalījumu.

*Īsi pirms tumsas nokļuvām savā kempingā, kur nebija siltā ūdens, īpašnieka vai citu viesu. Vēlāk noskaidrojām, ka sieviešu dušās ir siltais ūdens, savukārt vīriešu izlietnēm – labākais burziņš.

Valda iedrošināti dalībnieki uzdod politkorektus jautājumus kāpēc tika veikta šāda vai tāda izvēle, bet ir pārāk liels nogurums, lai kāds gribēu būvēt drāmu; un situācija vairāk atgādina 1949. gada kolhozu dibināšanas sapulci kā īstu diskusiju.

Komandas sadalītas, no katras daži saņem instrukciju kā būvēt tentus un daži – kā piešķilt benzīna darbinātus degļus. Es, kā komandas vadītājs, pa gabalu novēroju tentu būvēšanas klasi. Vajadzēja labāk kurināšanas skoliņu pieskatīt – jo rīt benzīna liesmas negadījumā gandrīz nodedzināšu kūlu visā Estany de Sotllo ezera ielejā. Bet tas ir cits stāts un stāstāms citu reizi.

[ ** ja formāts atļauj ilustrācijas, tad, bildes no šejienes: https://photos.app.goo.gl/172FMrQwziXesxz1A **]

 

02.06.2019 Kalnu pārgājiens 1. diena/ Katalonija/ Trešā diena


Raksta – Rūdolfs

Pamodos pirms modinātāja, kā jau ierasts- Sintija vēl guļ, vai vismaz mēģina gulēt.
Rīts bija salīdzinoši agrs, bet savā ziņā diezgan ierasts- darba dienā jāceļas vēl agrāk. Diezgan labi piemērots darbam ieskrēja tāda neapzināta doma prātā. Pirms atveru telts rāvēlslēdzi jau dzirdu diskusijas par to kas un kā esot labāk jāņem līdzi. Vakar to arī savā grupā pārrunājām, bet teorija un prakse nav gluži tas pats.
Šodien mums sākas divu dienu pārgājiens. Runājam ar šis dienas biedriem par šo un to, bet lielākoties jau vairāk par neko, bet galvā mēģinu iztēloties “kā būs?”- pajokoju, lai aizdzītu savas domas no bezjēdzīgās spriedelēšanas. To protams arī neuzlabo fakts, ka kāja varbūt mazliet vēl sāpīga un tempu tas noteikti nepaātrinās.
Somas sakārtoju pirms brokastīm- “pa lielam”, protams tas, ka mana soma sver 14 kg kamēr citiem ne Bumbierīšiem tās sver 7 vai 8 kg ir diezgan loģisks, bet tomēr arī mazliet nepatīkams fakts, jo kaut ko vēl vairāk atstāt kempingā īsti nevaru. Ja būs pārāk auksts- būs sūdi.
Broakstis ļoti sātīgas un smagas- tāda kārtīga darbinieka ceļamaize. Tā man parasti mēdz notikt- nezinu priecāties vai bēdāties par to, ka stress iestājas tikai pēdējā mirklī.
Ar Sinču pārrunājam visus neiespējamos scenārijus kas itkā varētu notikt ceļā uz pirmo nakšņošanas vietu- Kardiopulmonālā reanimācija bija viens no pārrunātajiem tematiem, bet redzu Sintijas acīs, ka viņa nekad ko tādu nav darījusi. Un nav jau nekas slikts. Ja cilvēks nav ko tādu pirms tam darījis un viens pats ar šādu situāciju saskāries aci pret aci, nevar gaidīt, ka šis iedomu neveiksiminieks ar apstājušos sirdi izdzīvos. Tas nu ir pilnīgi skaidrs. Man gan liekas ka, ka lielāka iespēja ir ka es uz mūsu nakšņošanas vietu aizjāšu ar briedi, nevis ka kaut kas tāds pa ceļam nenotiks. Šaja ziņā vismaz ir miers. Pamatoti? Laiks rādīs. Cik nu varu esmu paņēmis līdzi no aptieciņas. Pēcāk pēdējie akcenti soma kārtošanā- manā gadījumā sākt to visu no gala- fantastiski. Gala rezultāts- nenormāli smaga un piebāzta soma+ jaka. Fak. + Kāja sāp- Fak. Būs labi. Zābakiem ugunskristības. Man arī. Nebūtu jau interesanti, ja nekas nesāpētu.
Visi pa busiem un laižam uz izejas punktu un sākam jau dalīties un gatavoties uz iešanu pa grupām. Pēdējās bildes pirms iziešanas- “ja nu kāds nozūd, tad būs ko atcerēties no bildēm”, pie sevis pavīpsnāju un uzreiz sajutos slikti, ka kaut kur nosēdušies tie stāstiņi par palikšanu vieniem bez pārējās grupas. Dīvainā kārtā tas man liekas pat ļoti kārdinoši- palikt bez instruktoriem kalnos. Liekas sava veida brīvības garšiņa vēl koncentrētākā formā.
Aiziet. Pirmie soļi un entuziasms. Pirmais līkums- nepareizi nogriežamies un stāvam kādas 10 minūtes kamēr izlūki skatās kurp jāiert. Jāatzīst ka mūsu komandai piešķirtais “TomToms” baigo uzticību sevī neievieš. Jo kā vilciņš brīžiem griežas ap savu asi skatoties te kartē, te mēģinot kartē redzētos objektus nopozicionēt dabā. Vēlviens Fak. Gribās jau iet. Kā pērļu zvejniekā- “es kāpt gribu kalnā visaugstākā, ne spēka man pietrūkst, ne bail man no kā”. Manā gadījumā protams Izņemot lietas no kurām man ir bail. Atrodam pareizo ceļu un un jau iet labāk, pa ceļam sastaptie večuki saka ka dodamies pareizajā virzienā un TomToms (a.k.a Alekss) kā šķiet sāk justies par sevi pārliecinātāks un man godīgi sakot vairs nav prātā to apšaubīt kur ejam, jo vairāk koncentrējos uz pareizu staigāšanu un enerģijas saudzēšanu. Labi ka Margitai nepatīk ar nūjām iet. Tās pa ceļam noder man. Kāju vairs nejūtu un liekas viss iet lieliski. Norunājam pauzes taisīt ik pa stundai. Esmu iecelts Big- Bena titulā un drīkstu paziņot pārējai grupai par to cik laiks vēl atlicis līdz pauzei. Pārsteidzošā kārtā neviens neprasa- vai vēl ilgi līdz pauzei? Un man arī šī doma ar laiku vairs neuztrauc, jo ceļu sāku izbaudīt. Gan sarunas, kad skati klišejiski izsakoties stiprināja. Nebija laika domāt- ai cik grūti- jo tas viss bija tika jauns un prātu veldzēja tāpat kā pa ceļam atrastie strautiņi veldzēja mūsu izslāpušas miesas. Ja kāds man prasītu tajā mirklī vai man grūti- iespējams neko neatbildēdams jautātājam dusmīgi un dziļi lūkotos acīs.
Fantastiski mirkļi. Skati, pārdzīvojums un to visu kopā ar cilvēkiem, kuri visticamāk jūt to pašu- traki forši tomēr var būt ar pirms pāris dienām satiktiem cilvēkiem. Tā adās reti.
Skati ir tik skaisti, ka jāuzmanās no tā, lai visu laiku neskaties tik vien kā zem kājām un otrs- lai nefotografētu bez mitas To mēs viens otram arī mēģinām šad tad atgādināt. Jāķer mirklis. Citu jau neko no šī visa nevarēsi paņemt līdzi- tikai sajūtas un atmiņas. Kaut kādas bildes jau neparāda to kur es biju, bet gan tikai kvadrātiņā ieliktu vēl vienā kvadrātiņa. Smukāks vai nesmukāks tas kvadrātiņs- tas ir tikai gaumes jautājums.
Iedomājos- kā man noraksturot brālim kā tas ir, astoņas stundas pa pasakainu kalnu iet trekingā kalnā augšup, ja viņš to nav nekad darījis. To īsti nevar. 90 Procentus no tā visa sastāda manas sajūtas. Bet tā kā man ar emociju izpaušanu ne īsti labi vedas zinu, ka tas būs diezgan neiespējami. Vēl jo vairāk mēģinu o visu uzsūkt un izbaudīt. Laiks mūs lutina. Saulīte, nav pārāk karsts, nav pārāk auksts.
Kalns augšup- traki grūts posms, kur dīvainā kārtā enerģija kāpjot nevis samazinās, bet gan paaugstinās pēc elpas atvilkšanas, kas dīvainā kārtā notiek ļoti strauji. Tāda lieta kā taka, vai ceļš mūsu maršrutā ir pilnīga eksotika. Mūs pavada tikai krūmu krūmi. Un pa ceļam sastaptais govs galvaskauss. Varbūt kāds brīdinājums. Sasniedzam iesējams augstāko vietu pārgājienā un caur kalnu pāreju sākam doties lejup. Kalns lejup kur neilgi pēcāk mūs sagaida ilgi meklētais tiltiņš pāri kalnu upei. Tagad ātri meitenēm mati jāsakārto, priekšējā kāja pirkstgalā, roka sānā un pīles lūpiņas- fotogrāfija, kā pierādījums klāt būšanai šajā atskaites punktā un aiziet tālāk gar upes krastu. Nu jau sākas mazliet plakanāka ceļa daļa kur visi sāk mazliet atslābt, to var just ar arvien biežākiem smaidiem un arvien retākām klusuma un
atelpas pauzēm. Tad skatam paveras milzīga, pasakaina ieleja ar strautiem un atsegtām klintīm. Dīvainā kārtā lai arī šī ieleja šķiet gana plakana- tomēr skati mainās ik mirkli, te vairāk ir apkārtnes apbrīnošana nevis ārkārtīga piepūle. Ūdenskritums pa ceļam mūsu grupā tiek izvēlēta kā pauzes vieta- ārprāts cik skaisti- Trīs ūdenskritumi, kas saplūst vienā upē un turpina ceļu kā viens. Kaut kāda līdzība ar abām mūsu grupām. Viss pārējais kaut kā pazūd un sākas laiskošanās (protams tā ilgs tikai kādu īsu mirkli, bet pat tas nevar šo mirkli izbojāt).
Liekas, ka ceļš nekad nebeigsies un tas ūdenskritums kas tādu patīkamu vēsumu ar saviem ūdens mutuļiem virsū, it kā aicina tevi palikt vēl vienu mirkli. “Es jau te esmu tik ilgi. Gadu tūkstošiem, tu tikai pus stundiņu”, viņs tev saka, “pasēdi vēl”. Doma ka tas nekad nebeigsies nudien tai mirklī nešķiet nekas slikts. Kā atrast līdzsvaru starp mīlestību pret ceļu, pret jauno un to kam jāpaliek kā iedzītam pālim zemē? Kā Ziedonis teica “tikko mazs vējiņš uzvējos… man nav nekas dārgāks par ceļiem šiem, kas aiziet uz rītiem un vakariem”. Ceļš turpinās. Par spīti negribēšanai un īstenībā arī par spīti tam, ka pats varbūt tai mirklī stāvi uz vietas.
Tādā nebeidzamā soļu virknēšanā, vienam aiz otra, tu vairs nedomā par galamērķi, bet tikai esi procesā. Tad galamērķis tev pat vairs nav galvenais. Tu esi ceļā. Tas uz mirkli kļūst par tavu galamērķi- ceļš. Dīvaina sajūta. Patīkama un reizē dīvaina.
Spēks pietika visam ceļam. Visiem kalniem, lejām krūmu džungļiem. Spēks pietika. Cik daudz spēka man deva mani biedri, cik apkārtne un paši kalni es nemāku teikt, bet noteikti kā viens tā otrs spēcināja.
Cik patiesi tomēr ir tie kalni, pārgājieni. Kas tāds, kur tev sevi jāpārvar. Ik mirkli tu esi kontaktā ar to kāds tu esi. Bieži vien ikdienā tu esi tas, kādam tev jābūt. E tas tā nestādā. Tas nav vajadzīgs. Pārgājienā vai kalnā ejot- nevari uzkāpt, tātad neesi pietiekoši spēcīgs. Nevari kaut ko citu, tātad izdari secinājumus. Nav aizbildinājumu, ka būtu savādāk, ja…..
Ikdienā, pelēkajā, vienmēr var iziet uz kompromisiem, laipni palūgt kādu pabīdīties. Daba man par prieku nenoplacinās kalnus, lai man tajos būtu vienkāršāk uzkāpt.
Ir jāprot tikai klausīties. Aizejot galā likās ka man kā sēra korķis lēnām visa ceļa garumā tika iztīrīts. Viss liekais bija pazudis. Tāds miers. Satikām otru komandu pie gala Ezera. Ari viņi bija tik tikko atnākuši un Jūrim stāstīja savus pāri trauka malām plūstošos iespaidus par šodienu. Arī mēs piegājām pie Jūra, kurš nesen bija nopledējies pusaizsalušajā ezerā. Viens pāri otram stāstījām kas un kā mums gadījies pa ceļam. Jūris smaidīdams skatās mums acīs. Var redzēt viņa acīs prieku par mums. Tāds smaids sasilda sirdi labāk kā silta tēja aukstā vakarā.
Peldēties pa pliko visādās dīvainās ūdenstilpnēs ir mana vājība. Jo aukstāks, jo labāk. Sagaidu kad visi aizies uz telts celšanas vietu un- aiziet. NEKAD neesmu peldējies tik aukstā ūdenī. Labinskis. Vēl kādu laiku pasēžu pie Ezera kamēr mums ar Jūri pievienojas Valdis. Šamējais bijis uzkāpis augšā kalnā apskatīties kā tad nu tur izskatās un vai nav pārāk daudz sniega. Tik mierīgi runādams par lavīniņām kas starp kulāriņiem nākušas lejiņa (tik daudz deminutīva viņš neizmantoja. Tas tikai lai pastiprinātu to cik vienkārši viņam tas likās. Man acis ieplešas lielas- bailes vijas ar baigo ziņkāri- būs labs.
Redzu lēnām mums tuvojamies Juri ar savu hailaitera krāsas jaku- divi varianti, vai nu viņs arī gribēs nopeldēties vai nu sauks palīgos darīt darbus, par kuriem biju pilnīgi piemirsis runādamies ar Jūri. Protams, ka otrais variants. Taisos un dodos līdzi lai celtu telti, taisītu vakariņas, jo esmu ar Elīnu atbildīgais par prīmusiņu. Sataisu prīmusu un viss kā nākas- deg kā traks. Ūdens uzvārās tā kā tam jāuzvārās- kartupeļu biezputra garšo ļoti labi. Pat labāk kā desmaizes pa ceļam pauzēs, kas jau likās kā Katalonijas “best off the best”.
Negaisa mākonis, kas mums sāka tuvoties, daudzos izraisīja bailes- tā tam vajadzētu būt un tas tā būtu prātīgi baiļoties par salijušajām kājām, slapjo guļammaisu. Man nezināmu

iemeslu dēļ šī doma izlīt ļoti patika un likās pat papildinātu mūsu jau tā notikumiem pārbagāto dienu.
Teltiņu bija uzcēluši Juris ar Aleksu. Kopīgiem Spēkiem vēlreiz nospriegodami teltiņu devāmies zem nojumes iedzet siltu tēju un uzēst smalkmaizītes ko glabājām tieši šādam momentam- svinēt tik tikko pasludināto Jura Dzimšanas dienu. Parasts mafins kas ietīts plastmasā (tupmāk tekstā “Smalkmaizīte”) bez tējas jau nu nākādi neiet cauri. Tā nu lietum pilot uz mūsu nojumītes un radot patīkam omulīgu atmosfēru mūsu grupa sēdēja pie kamīna (prīmuss telts vidū), omulīgi baudījām uzkodas un jautri pavadījām laiku. Dažbrīd gan likās, ka mūsu kamīna ideja nav no pašām spožākajām kādas manītas šai ielejā, jo kamēr prīmuss iesila liesmas bija salīdzinoši lielas un mums protama lieta, ka bija uz maiņām jātur katliņa vāks priekšā liesmām. Kaut gan doma par jumta logu mūsu nojumītē bija gana vilinoša, ne visi šai domai piekrita un lielu atsaucību tomēr neguva. Mūsu smieklu un izsmalcinātības piepildītās Jura dzimšanas dienas svinības neizpalika arī bez viesiem, ko man liekas bija sarunājis pats gaviļnieks. Pie mums ieradās paši ekspedīcijas vadītāji, kurus mēs uzlūdzām pārlaist bargo lietu, kas sacentās ar mūsu teltiņas ūdensnecaurlaidību, pie siltas tējas krūzes un kādas burvīgas “Smalkmaizītes”.
Lietus beidzās ātrāk kā domāts un līdz ar lietus pakšķēšanu pa mūsu paštaisītās nojumes jumtiņu, izbeidzās arī vēlme tupēt “iekštelpās” un visi jubilejas viesi nu ķērās kārtot guļamvietas drīzam naktsmieram. Sabļaustoties ar zemāk nobāzējušos grupu dažādas asprātības un nedzirdot neko interesantu pretī, nolemju, ka laiks doties pie miera. Visi rindā kā izklāti labības stiebri dodamies pie miera, lai rīt atkal celtos un dotos tālāk.
Pēdējais ko atceros pirms aizmiegu- tika jauki, ka arī pēc šīs trakās dienas mani biedri var smieties kā kutināti par neko. Laikam jau laimīgi.
Nakts paiet mierīgi un paldies Dievam nevienam nav bijis pārāk auksti. Seko nākošā diena.

Rūdolfs

 


Raksta – Zane

Rīts
Nakšņojām jaukā kalnu kempingā, naktī klausoties kalnu upes skaņās. Nakts ir pavēsa gan mums ar Ilzi, gan Ingai, kas drosmīgi nakšņoja šūpuļtīklā.

Ceļos agri, un ne es vienīgā. Duša, brokastis, pakošanās. Ikrīta somas krāmēšana noteikti nav mana stiprā puse – it īpaši, ja tajā papildus ir jāiebāž arī tā milzu ķivere… Turklāt pa nakti manas mantas parasti izplešas, kas krietni apgrūtina krāmēšanos. Ilze līdzjūtīgi cenšas mani uzmundrināt, bet nekas nelīdz. Pat Mārtiņa zinošais padoms ne-e. Mēs neveiksmīgi izspēlējam kārtējo veiksmīgas komunikācijas spēli ar vairāku Baibu piedalīšanos un sasēžamies busos.

Mūsu kalnu pārgājiena grupā ir abas lieliskās Sintijas, Einārs, Dāvis, Mārtiņš, Eduards un es. Esmu sev neraksturīgi kreņķīga. Citi izskatās arīdzan ir viegli satraukti – viens ne to kreklu uzvilcis, otrs drudžaini smērē sauļošanās krēmu. Uztaisām pāris kopbildes gopņikā un esam gatavi ceļam.

Priekšpusdiena
Mārtiņš brīvprātīgi “ņem vērsi (jeb precīzāk – karti) pie ragiem”, lai mūs pārliecināti vestu uz galamērķi. Brīžiem Eduards un vēl kāds cenšas saprast, vai ejam pareizajā virzienā, bet kopumā grupā ir bezierunu uzticība Mārtiņa spēkiem. Laiski pļāpājam par vairāk vai mazāk svarīgiem tematiem un baudām lēzeno kāpienu pa ēnaino meža ceļu. Brīdi pa brīdim apstājamies, lai atpūstos, padzertos un nozieķētu ar sauļošanās krēmu degunus, vaigus un spīdīgos galvas ovālus.

P.S. Man nebija nūjas, bet Sinča laipni piedāvā man izmēģināt viņas nūjas. Sacīts – darīts. Izmēģinu un dikti patīk. Vēlreiz paldies Sinčai!

Pusdienlaiks
Kāpiens paliek arvien stāvāks un akmeņaināks, skati – arvien plašāki un krāšņāki un saule karsē arvien intensīvāk. Einārs iesaka ne tikai garākas pauzes, bet arī laiku pa laikam apstāties ēniņā un atgūt elpu uz pāris minūtēm – es ar lielāko prieku piekrītu. Arī pārējiem grupas biedriem ieteikums iet pie sirds.

Laiku pa laikam mums ir garākas pauzes. Vienā šādā pauzē vingrinām pēdas, tukšojam savus ūdens krājumus un ar prieku palīdzam Eduardam likvidēt smalko proteīna batoniņu krājumus. Einārs vēlas jau doties tālāk mierīgā garā, lai citi var viņu pēc tam panākt. Mārtiņš savukārt vēlas mazliet atpalikt un veltīt laiku individuālai sarunai ar gudru cilvēku. Tad nu 3 dāmas, Eduards un Dāvis seko Eināra pēdām, atstājot Mārtiņu pauzes vietā. Pēc neilga laika nonākam vietā, kur taka sadalās. Pa kuru taku aizgāja Einārs? Un kura no abām ir pareizā taka? A ja nu kaut kas ar puišiem notiek? Mēģinām saukt gan vienu, gan otru, bet nesekmīgi. Khmmmm. Diskutējam, ka Einārs un Mārtiņš ir Valda un Jūra instruēti undercover spiegi, kas pārbauda, vai ievērojam nepieciešamos drošības pasākumus. Noķeram Eināru, Mārtiņš noķer mūs, un viss jau beidzas labi. Nospriežam gan, ka tas nebija visai prātīgi.

Pusdienojam skaistā kalnu upes ielokā pie tiltiņa. Visi atpūtina kājas, sadalām līdzīgi maizes un siera krājumus, izfiltrējam ūdeni un raitā solī turpinām ceļu.

Pēcpusdiena
Dodamies cauri gleznainai ielejai ar garām un slaidām koka laipām. Mums ar Sinču tik ļoti patīk skati, ka abas pat sākam fotografēt par spīti tam, ka parasti ļaujam to darīt citiem. Pie pirmā sniega parādīšanās papikojamies, un Sintija uztaisa 118to profesionālo un smaidīgo selfiju ar mini sniegavīriņu. Vietā, kur kalnu upe paslēpusies zem sniega, un mums tai jādodas pāri, Eduards ierāda mums ‘zig-zag’ gājienu, lai visi bez starpgadījumiem tiktu augšā nogāzē.

Mārtiņš mūs pārliecinoši ved uz priekšu un pamazām paliek vēsāks. Ejam un ejam, bet pēc taku krustcelēm ieraugām pusaizsalušo ezeru. Sintija uzmanīgi skatās un iespiedzas: “Tur, ezera malā, tas oranžais punktiņš ir ķivere!” Mēs neticīgi bolāmies, bet nevaram tikt gudri, kur viņa redz oranžus punktiņus… bet Sintijas secensību gars un sportiskais entuziasms mūs motivē uzņemt apgriezienus momentā, kad varbūt (vismaz man) gribas apsēsties un ilgāk iepauzēt.

Pēc pārdesmit metriem tiešām saprotam, ka esam teju galā. Visi palēkdamies uzņem ātrumu un pēc neilga laika mēs jau lavāmies pāri kalnu upei, lai pārsteigtu nesagatavotu snaudošo Jūri. Visi sastājamies apkārt mierīgi gulošajam instruktoram, Eduards paņem Jūra rāciju un imitē sazināšanos ar Valdi. Jūris atmostas, un mēs esam priecīgi par kalnu ezera veiksmīgu atrašanu. Burtiski ar 15 min starpību ierodas arī otra pārgājiena komanda.

Šonakt nakšņojam brīvā dabā, tādēļ steidzam izvēlēties labāko tenta vietu. Einārs un Eduards stutē kopā naktsmājas, un Dāvis ar skubu un augstu atbildības sajūtu metas pielaist prīmusu.

P.S. Visu ceļu pati nesu savu somu. Manas sākotnējās somas-nepanešanas-bažas cieta sakāvi, bet tās ļāva abām Sintijām un man izbaudīt 4 lielisku vīriešu kompāniju divu dienu garumā. Jeeeeee! 🙂 Paldies Aleksim, Sinčai, Mārtiņam un Margitai par veiksmīgo komandu dalījumu!

Vakars
Esam iekārtojušies, atraduši gardākā ūdens pasmelšanas vietu, esam sadalīuši vīriešu un sieviešu tualetes un… kaut kā gaisā virmo jestrs un darbīgs noskaņojums. Filtrējam ūdeni, vakariņās izbaudām ekskluzīvu kartupeļu virumu ar ķirbju sēkliņām, bet Dāvis un Mārtiņš benzīna ugunsnegadījuma rezultātā gandrīz nodedzina savas uzacis. Puiši apspriež arī iespēju ierādīt kataloņiem latviešu nacionālo sportu jeb kūlas dedzināšanu.

Einārs un Eduards tālumā izrāda savas striptīza prasmes, peldoties tiešā nozīmē ledainajā kalnu ezerā. Rūdis vēlāk seko viņu drosmīgajam nūdistu piemēram. Mēs gan ar Sintiju klusi smejam, ka mūsu grupa tāpat ir priekšgalā – ne vien esam ātrāki kalnu bāzes atrašanā, bet arī nūdistu mūsu komandā ir vairāk! Lai nu otrai komandai vismaz tiek prieki par bāzi 2. līmenī.

Ap astoņiem savelkas tumši mākoņi, sāk līt un mēs bažīgi slēpjamies no lietus ar cerību, ka tas pāries ātri un nesāpīgi.
Atceros, ka daudz tovakar smējāmies. Knapi varējām sakoncentrēties “Baibas” spēlēšanai. Apjautājos, vai kāds atceras, par ko smējāmies, bet nevienam nekas konkrēts nebija prātā. Droši vien kārtējie dibenjoki, kurus droši vien labāk ir nemaz neatcerēties.

Nakts
Katrs cenšas iekārtoties, cik nu ērti iespējams. Sintija un Sinča ap stabu. Eduards un Einārs vienā pusē. Mārtiņš un Dāvis pie otras ieejas. Eināra miega skaņas efekti liecina par to, ka viņš aizmiga pirmais.

Mūsu komanda guļ caurā miegā cieši viens otram blakus un ar mainīgām sekmēm cīnās ar slīdēšanu pa nogāzīti lejup, saraustīti sapņo (vai murgo) un mentāli gatavojas nākamās dienas (a) sirsnīgām sarunām un eksāmena jautājumu sagatavošanai (Dāvis & Sintija) vai (b) ‘bumbierīšu’ pārsteidzošajam korītes kāpienam tālajā Pica d’Estats virsotnē.

Zane Paula – Pāvula

 

03.06.2019 Kalnu pārgājiens 2. diena/ Katalonija/ Ceturtā diena

Raksta – Eduards

Ceļš uz Pica d’Estats (3’143m, Montcalm Massif, Pyrenees) virsotni, nolaišanās un mājupceļš
(Eduarda refleksija)

Neviļus pieķeru sevi pie domas, ka atkal dzirdu mana blakus-maisa-biedra Eināra omulīgo nakts baritonu, kas varētu nozīmēt, ka atkal esmu nomodā. Izbāžu laukā aci par silti pieelpotā guļammaisa nelielo spraugu, kurā ieprikeš satilpa tikai mans deguns. Gaišs. Sūdīgi. Iespējams drīz jāceļās. Šķiet gulējis neesmu vispār. Neviļus no kautkurienes izvelku savu nejūtīgi notirpušo roku uz kuras visticamāk ir pulktenis. Ir 6:10. Vajadzētu vēl ‘davilkt’ līdz 6:30, jo tās 20 minūtes šķiet tik daudz uz 3 iespējami nogulēto stundu fona. Bet, – plāns šķietami ir izpildīts. Nakts neērtību pirmo daļu biju savā galvā sev sadalījis, kā izaicinošu projektu – starp 1:00 un 3:00 vēlākais bija jāiekārtojas tā, lai neatkārtojās neskaitāmās izslīdēšanas līdz viduklim no tenta apakšas, bet tai pat laikā, lai, ja arī sanāk uzslīdēt un atdurties pret kādu guļbiedru, tad nedrīkstam izslīdēt abi, jo tad kalnu zvēri mūs nograuzīs abus. Pēc 5 vai 6 pilnām pārpakošanās sesijām, kas sevī ietvēra: pilnīgu izkļūšanu no guļammaisa, guļamzonas neskaitāmas pārkārtošanas, abrazīvu pretslīdes materiālu ievilināšanu zem piepūšamā superslidenā matrača, prāvu akmeņu, pret kuriem var atspiesties, novietošana kājgalī, neskaitāmi mana termiskā veidola uzlabojumi, gurupas biedra Mārtiņa vai Jura iespējamo pārbiedēšanu notēlojot kalnu zvēru u.c., tomēr biju pamanījies nenokavēt 3:00a.m. deadline un ar ‘caurumiem’, bet tomēr iemigt.
Kalnu upe ar savu krāču mutuļojošo dziesmu neatlaidīgi vilina līst laukā no guļammaisa un skriet pretīm tai, ja ne atkal visam iemērcējoties kā vakar vakarā tandēmā ar Eināru, tad vismaz iemērcējot galvu tanī pēc zobu birstēšanas sesijas. Izlienu. Dzīve jau kūsā, uzklausu pozitīvisma pilnus stāstus par letarģisko nakts miegu, brokastīm, kas tuvojās ar joni un plašo dienas programmu, kas kā pēkšņi aplēšu neaprobežosies ar jestru pastaigu pa pavasara sniegu un kāpienu Pica d’Estats, kas kā mūs padarītu par 800-900 vertikālajiem metriem tālredzīgākus, nekā esam bāzes nometnē. Vēl draud atpakaļ ceļš mājup. Ceļš uz leju izklausās kā jautrs piedzīvojms, bet man joprojām fobija no manas bezformīgās mugursomas, kas šurpceļā ļāva visu slodzi man uzņemt tieši uz pleciem un dabūt olas izmēra kunkuļus tapecmuskuļos.
Lēnām dodos uz SPA zonu nedaudz augšā pa upi. Grīļojos, sajūta, ka ir paģiras pēc vētrainas nakts. Mierinu sevi, ka tulīt saelpošos kalnu gaisu un viss būs labi. Atnākot līdz iekārotajai ūdens procedūru vietai brīdī, kad sāku tīrīt zobus mani pārņem atklāsme, ka esmu parādā lielu pateicību jaukajai būtnei – fizoterapeitam Elīnai, kura mani savā +5 piesildītajā kabinetā vakar nakt krustām-šķērsām noteipoja pirms tam izmasējot ‘ļaunuma perēkli’ no abiem trapecmuskuļiem sinhroni kaut ko meklējot uz raustot zem apakšējiem ribu lokiem un skandinot man nesaprotamas mantras:’’Tev jāelpo ar diafragmu, ar diafragmu, ar vēderu, neelpo ar krūtīm, šeit tas ir, ir, ir…’’. Sākotnēji man likās dīvaini, kāpēc šī foršā meitene ķerās man zem ribu loka, vēl mēģina aizbāzt tur garām pusi plaukstas un cenšās pārliecināt, ka tas kaut kā palīdzēs ar savilkto muskuli ķermeņa muguras daļā 1metra attālumā. Protams Elīnas personības neatvairāmais starojums nomāca jebkādas bailes un neticību, ka varētu nesanākt. Un tiešām – tīru zobus un jūtu, ka ‘’kunuļi’’ tapecē mīkstāki, vairs tā nevlelk un esmu gatavs lekt augšā pa krauju kā kalnu kazlēns!
Atgriežos atpakāl pie cīņu biedriem – brokastu komanda gādīgi ir sadalījusi racionu, – te man priekšā cita jauka būtne un arī fizioterapeite – Sintija, tā, kura pārgājiena ietvaros nav ‘Sinča’, bet gan Sintija, jeb dažiem ‘’Ghetto Sintija’’. Lūk sāku analizēt, kapēc Sintija tomēr pieņēma lēmumu nekāpt, protams varētu pastāvēt vairāki subjektīvi iemesli, kā viņas pieminētais – gatavošanās eksāmenam, jo līdzi esot paņemta lasāmviela un ir jāstudē, bet objektīvi es skatos uz iedalītā raciona daudzumu un saprotu, ka cilvēks saistīts ar sportu, šo to saprot no veselīga uztura un vienkāršī varbūt ir izdomājis, ka ar šo mazumiņu putras var neizvilkt, paģībsim, ērgļi izknābās acis utt. Lai vai kā, man atkāpšanās cēla nav, esmu publiski paudis, ka eju un arī iekšēji sev pateicis, ka uzkāpšu par spīti velniņam, kas uz pleca sēž un suflē: ’’Nafig kāpsi, pie tam šoreiz bez dēļa, lohs, nobraukt nevarēsi, pēc tam kā lūzeris rāposi lejā. Katru pavasari to neskaitāms reizes jau tā dari un turklāt par brīvu, te Tev vēl jāpiemaksā un sniega dēlis atņemts…’’.
Redzu, ka meitenes un čaļi no ‘’penthouse’’ līmeņa jau smīkņā gatavībā, saprotu, ka jāpošās. Visu laiku urda doma, ka biksēm priekšā ir viens ‘’šņoru āķis’’, ko var aizāķēt, bet būtu labi tās pārvērst par ‘’bahilām’’, un piefiksēt pie maniem jauniegādātajiem tiešām superīgajiem “Zamberlan’’ ūdeni pilnīgi necaurlaidīgajiem zābakiem. Apskatos uz originālajām Valda un Jura bahilām, redzu, ka no pilnas laimes mani šķir vien kārtīga atsaite vai aukla. Es nekļūdīgi vēršos pie ultra sagatavotā Mārtiņa, tas čalis šķiet ir iesūtīts no U.S. Navy SEAL brigādes, viņam priekš manis ir ne tikai aukla, bet pat pašsavelkošās atsaites. Bahilas gatavas. Piebiedrojos visiem. Izkustamies!
Laiks lielisks, pēc pirmajām 15-20 minūtēm visi ir aklimatizējušies un izvēlējušies pareizās termālās kārtas un kustamies saliedēti un ar ierasto humora piešprici. Sasniedzam pirmo strautu, kuram jātiek pāri. Valda un Jura iepriekš demonstrētā nūju izmantošanas tehnika strautu / upju sķērsošanā tiek likta lietā. Viss notiek operatīvi, lieliski un bez starpgadījumiem, ja neskaita to, ka Rūdolfs gribēja pierādīt, ka viņa Jack Wofskin-i ir tikpat ūdens izturīgi kā mani jaunie Zamberlan-i. Izdevās. Par to vai kāja bija mitra uzreiz, jeb pēc laika – zinātne klusē, bet Rūdolfs cīnījās kā vīrs un klusēja līdz ar zinātni!
Pats paskrēju uz priekšu un kādu gabalu gāju līdzi Valdim sākumā, visticamāk jau, lai pretstatītu šo dīvaino nodarbi – iet kaut kur pa pavasara sniegu bez saprotama mērķa – mans mērķis pavasara sniegotajos kalnos vienmēr robežojās ar: ‘’kur var nobraukt ar dēli, kur neviens vēl nav braucis’’. Te mēs ejam un ejam un es mēģinu joprojām galvā attaisnot savu rīcību, proveocējot sarunas ar Valdi par ski-touring-u, Gruziju, Val-d’Isère, kur viņš nesen pabijis ar dēlu caur UCPA un mēģinu uzķert, kur ir ‘’mans čiekurs’’ šinī. Tad pēc brīža manī sāk iezagties avantūrisma gars, jo Valdis aktualizē to vietu / augstuma atzīmi līdz kurai vakar ir ticis augšā pētot vidi un iespējas šodienas kāpienam. Šajā brīdī saprotu, ka nezināmo ir daudz un tas paliek interesanti, turklāt tagad pilnīgi atjēdzu, ka jākāpj tiešām būs pa kori, kur stāvums vietām svārstās starp 30 un 45 grādiem un tas jau var pabarot taureņus vēderā, bet tomēr neatstāj sajūta par līdzatbildību un to, ka daļa no mums iespējams nenojauš uz ko ir parakstījušies!
Pēc vairāku strautu pārvarēšanas, dzeramā ūdens sapildīšanas filtrā un pudelēs visi sausi un vienā gabalā nonākam līdz kalnu pārejai – vietai, kur sākās atkailināta klinšu kore. Jūris kā vienmēr korekti un mierpilnu balsi paziņo, ka viņš nedaudz uzskries pa priekšu, lai identificētu vieglāko un drošāko cēļu, uz ko mana balss galvā saka – šeit nav fucken ne vieglākā ne tik arī drošākā ceļa. Atmiņā ataust vakar šurpceļā satiktā Ukraiņu gida, kas veda 2 Kataloniešus tekkingā teiktais – Pica d’Estats uzkāpt nereāli, sniegs līdz vietai, kur saule neiespīd, šļūdoņi, lavīnas utt. Mani atkal pārņēm manāms iekšējais diskomforts par to, ka iespējams daļa no komandas biedru pa kaut ko tādu nav rāpojuši augšup un vēl jo vairāk lejup. It īpaši, jo lejus rāpšanās, nevis nobraukšana pa sniegu, kā jau iepriekš minēju, ar kādu snieg braucamo man asociējas ar ‘you are a loser dude’ – izvēlējies nepareizo vietu kāpšanai, tagad velcies lejā smagajos snowboarda zābakos ar somu, lāpstu, dēli uz muguras un mēģini nenoairēt aizā… Vienīgais kas mierina – lejā kāpsim visi, tā ka lūzeris būšu ne tikai es un pie tam nebūs jau arī enkurs – sniega dēlis, kas visur ķerās un traucē lejup kāpienā.
Priecē doma, ka uz brīdi man uzticētā Alekša soma man vairs nav jāness, jo tālāk dodamies bez inventāra. Pleci it kā uzvedās ciešami, manas ‘’home-made’’ getras pārbaudījumu izturējušas, ūdens padzerts, trekinga nūjas sasietas vienā, lai kondori neaiznes, grupas morāle augsta, iespējams tapēc, ka neviens vēl neredz pašu kori par kuru jākāpj.
Bez liekā ekipējuma visi virzamies uz kori. Pirmās atklāsmes ir ka kāpšana korē dažbrīd līdzinās kāpšanai pa trenniņa sienu, tikai starpība, ka nav nekāda drošināšana un tomēr pateicoties Rūdolfa un Alekša atklāsmēm par lejā kāpšanu un to, ka brīžiem varētu būt uz panikas robežas grupas morāle stiprinās un visi saprotam, ka ievainojams ir ik viens, bailes ir visiem un kā Valdis prasmīgi vairākkārt atgādina – starpība ir kā mēs katrs individuāli protam ar savām bailēm/sajūtām tikt galā.
Kāpjam pieskatot viens otru, nesteidzinot, augsta tolerance pret katra un saviem vājajiem punktiem. Apmēram pusceļš. Kārtīga pārliecība, ka uzkāpsim

bez variantiem – visi. Arī nokāpsim, tam gan būs nepieciešams nedaudz atšķirīgs ‘’mind-set-s’’.
Mani iekšēji domas ness uz manu laimīgo zemi – brīdis, kad atpakaļceļā ir pievarēts pēdējāis starutiņš un uzelpojot ar prieku un lepnumu par visu komandu var soļot lejā uz bāzes nometni, kur divdomīgi uzjautāt Sintijai ar Dāvi, kā viņiem divatā gājis…
Kāpjot ir interesanti vērot, ja man tuvāk tāvošos/kāpjošos biedrus varētu iedalīt pēc personības tipiem, tad ir manāms, ka lielākā daļa nodevušies procesam un koncentrējas uz šeit un tagad un nedomā par baiļu sajūtu, nedrošību un citiem ārējiem kairinātājiem. Ir tikai daži, kas gūs atbalstu tanī, ka ‘’apraksta procesu dzīvajā’’ it kā uzturot komunikāciju ar tuvāk stāvošajiem un/vai savu ‘’buddy’’.
Pēc dažām pauzēm, elpu aizraujošiem skatiem, grupas un individuālajiem foto esam nonākuši virsotnē. Visi. Priecīgi. Sveiki un veseli!
Seko laiski un draiski atpūtas mirkļi, joki, kas kā ierasts mijās ar ‘’dibenjokiem’’, daudz foto, ieraksts ‘’kalna viesu grāmatā’’. Esam gatavi kāpienam lejup!

Jau pirmajās pāris minūtēs jūtos ne visai ok, jo vairāki no grupas piekopa tehniku kāpt ar seju nogāzes virzienā, kas man šķiet mega nedroši. Saprotu, ka mani atkal pārņem sajūta, ka man uz pleciem ir soma un sniega dēlis un vienīgais ‘’pareizais’’ kāpšanas veids ir ar sienu pret klinti. Man dažos posmos iet lēnāk, jo cenšos neatkāpties no sava kaut kad iedibinātā 3 punktu principa kāpjot ar seju pret klinti, paiet ilgāks laiks, kamēr atrodu drošas aizķeres, kas nekustās. Prātā ik pa laikam ataust daži gadījumi, kuriem esmu bijis liecinieks. Neviens no tiem nav beidzies letāli, bet ir bijuši kārtīgi nobrāzumi, sasitumi un kaulu lūzumi atsevišķos gadījumos, kur nepieciešama sarežģīta cietušā evakuācija. Kāpjot projecēju, cik zemu un kur varētu krist iekams atdurās pret kādu zemāku antresolu apakšā. Šīs domas nevaicina ātrumu. Pats sev saku, ka mans temps ir ok un dažās vietās, nebaidoties par komandas biedru nopēlumu izvēlos nedaudz atšķirīgu trajektoriju no lejupkāpiena līderiem, man pašam tā šķiet komfortablāk un drošāk.
Ik pa brīdim iepauzēju, lai nepazustu nopakaļ kāpjošo redzeslokam un iezīmētu trajektoriju. Pa priekšu man burāja Jūra miera jahta ar kapteiņa pirmo palīgu – manu ‘buddy’ Aleksi. Sajūta bija laba, viņi to darīja stabili un pārliecinoši un kaut kādā brīdīt man kāpiens lejā sāka patikt. Bijām tikuši pāri pusei un šķiet pārliecība, ka visiem mums, kā pēcāk izrādījās ‘’bumbierīšiem’’, tīri labi un stabili sanāk, ik pa brīdim aizmugurē varēja sajust Rūdi, kurš sāka bārstīt jokus, kas liecināja, ka viņš kontrolē sitūaciju un visticamāk viņa bažas par lejupkāpienu ir kliedētas.
Visbeidzot, pēdējā 4m augstā vertikālā vietā un esam uz horizontālas virsmas pāris simtu metru atālumā no starp-bāzes, kur atstājām somas un nūjas.
Izgaršojam šinī brīdī īpaši veldzējošo kalnu strauta ūdeni un sadalam atlikušos spēka batoniņus mazos gabalos, lai pietiek visiem pienācējiem. Satiekot katru nupat nokāpušo kolēgi jūtu kā adrenalīna šprici pamazām nomaina seratonīna deva un ļauj ieslīgt vieglā pašapmierinātībā par kopēji paveikto. Šai brīdī, vismaz man, bija izgaisušas pat mazākās aizdomas par to, ka šinī pat dienā vēl būs jāmēro mājupceļš uz kempingu.

Skrienam lejā pa kalna pakāji caru pāri celim dziļo pavasara sniega cukuru atpakaļ uz bāzi. Es baudu procesu un laižu slidsolī lejup, it kā iedomājoties, ka tomēr esmu ne tikai uzkāpis, bet nosacīti izgarošoju ‘’free-ride’’ garšu tikai bez slēpēm vai sniega dēļa. Valdis ar Jūri pēc iespējams krietna emocionāla pārdzīvojuma un ar gandarījumu par lielo notikumu iet visiem nopakāl ik pa brīdim atgādinot izmantot ‘’zemes gravitācijas spēku’’ un ļauties skrējienam lejup pa nogāzi. Pavasara saule nomierina, laiks ideāls, temperarūra ap 10C*, bet saulē sajūtas vēl siltākas.
Bāzē mūsu mīļi sagaida Sintija ar Dāvi. Ēdam ātras pusdienas no atlikušās provīzijas, kravājam mantas, sadalamies 2 grupās. Pirmā grupa startē ātrāk ar plānu, ka Valdis stundu pēc 1.grupas nokļūšanas galamērķī mūs sagaida ar busu auto stāvvietā, kas ir aptuveni 4h attālumā uz 2000m zemāk nekā esam pašlaik Pica d’Estats pakājē.
Sākam lejupceļu. Lielākā daļa no grupas ir kāpuši augšā uz Pica d’Estats citā grupā un pa atšķirīgu cēlu un takām. Uzņemos vadību, jo izēņemot mani un Eināru izskatās, ka nevienam nav idejas, kurp jāiet. Pēc minūtēm 20-25 un noietiem pāris kilometriem sāku apšaubīt, ka ejot gar ezera krastu esmu izvēlējies pareizo pagriezienu. Vairākkārt konsultējos ar Eināru, viņs mani mēģina pārliecināt, ka ceļš ir pareizs un ka sniegs uz pēdējās kalna pārejas, kas atdala ieleju no ezera, kur nakšņojam, ir izkusis. Lai arī diennakts temperatūra svārstās starp 0 un 10*C, es neticīgi ieklausos Eināra teiktajā vienlaicīgi domājot, ka ir neiespējami, lai 1-1,5m bieza sniega bāze varētu pazust diennakts laikā. Pēc vēl brīža tomēr atpazīstu ieleju ar koka laipām zem mums. Esmu izvēlējies citu kalna pāreju nekā šurp cēļā, bet rezultāts ir cerētais – laipas ir atrastas un raistā solī, izbaudot dabas ainavu dodamies cauri ielejai līdz pirmajai norunātjai atpūtas pauzei.
Mājupceļš tiešām baudāms, visiem spēku izsīkums, bet krāšņās dabas ainas un katra individuālā remdēšanās pārdomās par pēdējā diennaktī piedzīvoto to padara īsāku un baudāmu.
Saule sāk slēpties aiz kalnu galotnēm, krēslai lēnām piezogoties esam sasnieguši busu, kurā atraodam viegli iesnaudušos Valdi. Ilgi neesot gaidījis. Minūtes 20.
Ierodamies kempingā, mūs laipni sagaida silta duša, tīras drēbes un vakariņu komanda ar gardu maltīti.
Neatceros kā nonācu līdz teltij un kurā brīdīt iemigu. Spēku izsīkums mežonīgs, bet arī gandarījums līdzvērtīgs. Rīt jauna diena ar jauniem piedzīvojumiem, kas izklausās pēc manas – ūdens stihijas – Hydrospeed!
Uz tikšanos tuvākajā nākotnē!

Pilncieņā,
Eduards Reneslācis

 

Raksta – Margita

Ir agrs rīts, mostos no blakus gulētāju kustībām, bet par to, cik rāda pulkstenis, man īsti nav nojausmas. Paskatos apkārt un noprotu, ka rindiņā, kurā gulējām, kāda vieta jau ir tukša, proti, kāds jau bauda agrā rīta kalna skatus (šķiet tā bija Ilze). Mēs pārējie mostamies lēni un dalāmies savās nakts pieredzēs. Juris par to, kā naktī gājis zvaigznes pētīt, Elīna par to, cik silti viņai bijis, Aleksis par to, kā viņš nav varējis aizmigt un gulēt, bet es esmu laimīga, ka mana pirmā pieredze ar gulēšanu zem tents ir izveidojusies vienkārši perfekta – bija silti un saldi.
Kad beidzot miegs ir aizdzīts, sākas pakošanās un brokastošana, jo dodamies uz Katalonijas augstāko virsotni Pica d`Estats 3`143 m augstumā. Vienojamies ar Aleksi un Eduardu, ka uz trijiem ņemsim vienu somu, līdz ar to prātīgi jāsaprot par patiešām nepieciešamo rezerves drēbju daudzumu. Esmu priecīga konstatējot, ka manis līdzpaņemtās drēbes aizņem vismazāk vietas. Vispār atklāju to, ka varu būt patiešām ļoti kompakta mantu daudzumos. Manī ir liels saviļņojums un jūtams arī uztraukums, šķiet arī pārējos biedros ir līdzīgas sajūtas. Jau vakar tikām informēti, ka ierastā kalnu taka uz virsotni mums nebūs pieejama sniega lavīnu draudu dēļ, bet Valdim un Jurim esot plāns B, uz virsotni dosimies pa kalnu kori. Šo to vizualizēju savā prātā, bet drīz vien atmetu šīs spēlītes, jo pieņemu, ka abi čaļi saprot, ko viņi dara.
Mūsu ceļš augšup sākās pa sniegoto upi ar stingrām Valda un Jura norādēm, kur tā šķērsojama, lai neilūztu ūdenī, pēc tam cenšamies izvēlēties akmeņainās kalnu daļas, brišanu pa sniegu atstājot tam laikam, kad citu alternatīvu nebūs. Iet nav grūti, jūtos labi. Laikam vienīgā eju bez nūjām, neesmu pie tām pieradusi vēl, savukārt savas līdzpaņemtās nūjas esmu nodevusi pilnībā sava badija Dūža rīcībā, jo viņam tās vairāk nepieciešamas. Apkārt paveras pasakaini kalnu skati, spēj tikai izplest acis un brīnīties, man ļoti patīk. Pienāk brīdis, kad brišana pa sniegu ir neizbēgama, uzvelkam ķiveres, Valdis norīko, ka katram gājējam vismaz viena nūja ir obligāta. Tad nu arī es tieku pie sava spieķīša. Brienam augšā, jūtos forši, grūti nav. Nezinu, cik stundas esam gājuši, cerams, ka Eduards būs piefiksējis, bet ir sasniegts „kalna korītes” brīdis. Uztaisam lielāku atpūtas pauzīti, vēlreiz pārpakojam līdzpaņemtās mantas, maksimāli daudz atstājam, ar mērķi atvieglot kāpšanu. Šajā brīdī saprotam, ka šis nebūs parasts kāpiens, bet reāla rāpšanās. Tā kā man dzīvē ir svarīga paredzamība, mazliet rodas uztraukums, cik ilgi šādi būs jākāpj – 1h, 2h vai vairāk… bet neko nejautāju, jo apzinos, ka gan Valdim, gan Jurim šī ir tāda pati pirmā reize šajā vietā kā mums. Turpinām ceļu. Kad aso akmeņu krāvums – korīte paliek pavisam šaura, pieķeru sevi pie domas, ka patiešām ir riskanti, paslīdējusi kāja vai roka… var beigties bēdīgi, bet īstu baiļu joprojām nav. Dzirdu Dūzi jau vairākkārt atkārtojam frāzi, „kā mēs tiksim lejā”, „mums taču būs jākāpj lejā”… Un neilgi pēc šo frāžu izskanēšanas esam sasnieguši klinšu laukumiņu, kur daudzmaz ērti varam atvilkt elpu un apspriest grupas komforta robežas. Daži biedri dalās savās sajūtās, kas faktiski ir par to, vai turpināt ceļu, vai palikt gaidīt. Man tajā brīdī sirds saraujas čokurā par saviem ceļabiedriem, vai tiešām? Ir palicis tik maz, nevar padoties, ir jāturpina… Neatceros Valda ar Jura iedrošinošos un uzmundrinošos vārdus, bet ceļu uz virsotni turpinājām visi kopā, koncentrējot savu uzmanību uz kāpienu un domas par turpmākiem notikumiem, nostumjot malā. Un soli pa solim tuvojāmies virsotnei, to varēja labi saskatīt, laiks bija labs, vējains un skaidrs.
Beidzot virsotne sasniegta, pirmie foto, ieraksts viesu grāmatā un līksms prāts visiem! Sajūtas ir neprakstāmas, ar acīm apēdam nebeidzamo skaistumu visapkārt, paveramies plašumos un pajokojam, ka kalnam ir pilnīgi vienalga par cilvēkiem un viņu dzīvēm, kalns paliek nemainīgs un nepielūdzams. Kopējais grupas foto un lēnām sākam virzīties lejup, tiem, kuriem kāpiens lejup sagādāja bažas, Valdis atgādina par maksimāli iespējamo 3 vai 4 punktu balstu un ceļš lejup sākas. Viss ritēja raiti, tomēr man šis temps bija par lēnu, manī sprakšķēja un pa visām vīlītēm lauzās laukā enerģija, it kā es būtu duracel baterija, kas tikko virsotnē svaigi uzlādēta. Es gribēju lēkāt no akmens uz akmens kā kalnu kaza un brīžiem man neizdevās apslāpēt savas patiesās sajūtas. Nokļuvuši lejā, kur skaitījās „drošā” zona, katrs varējām doties lejup kā

vēlamies un es sāku skriet… Vēl šodien mana sirds gatava izlēkt no ķermeņa, atceroties to vieglo, atsperīgo un raito skrējinu. Saule spīdēja, sniegs kļūva mīkstāks, kājas grima, es pat uztaisīju sniega pikas, tik neviens negribēja pikoties ar mani.. nekas, tas citai reizei.
Nemanot bijām nokļuvuši mūsu bāzē. Citi uzsāka pakošanos, citi vilka nost savus slapjos zābakus, es priecājos par savām sausajām kājām un novērtēju bahilu lietderību. Biju palaidusi garām dalīšanos grupās, un, man neprasot, biju pieteikta „ātrajā grupā”, kas nozīmēja to, ka ceļa turpināšana līdz mūsu zilajam busam sāksies pavisam drīz. Ātri sapakoju savu mugursomu, ieliekot tajā arī koplietošanas traukus, esmu gatava uzsākt ceļu lejup, pavisam laukā no brīnišķīgā Pireneju dabas parka. Turpmākais ceļš, Valda vadībā, ritēja ļoti raitā tempā, brīžiem sajutu nogurumu, bet ne tādu, lai iepaliktu, šur tur paslīdēju, kāds salauza nūju, bet ātrā tempā saniedzām galapunktu un turpmākās domas manā prātā grozījās tikai ap siltu dušu, tīrām drēbēm un siltām vakariņām. Biju laimīga, ka nakšņosim esošajā kempingā un nebūs jāpakojas. Iestājoties tumsai, arī otra grupa pievienojās mums kempingā un šķiet visi pēc divām kalnos pavadītām brīnišķīgām dienām bija laimīgi, uzlādēti un gatavi nākamajiem izaicinājumiem!

Margita Zaiceva

 

04.06.2019 Riverboard_Hydrospeed/ Katalonija/ Piektā diena


Raksta – Elīna

Rīts. Kempinga kņada. Es steidzu mazgāties un ošņājot meklēju tīru kreklu un atrodu. Saprotu, ka rīta make-up nespīd, dienas plānā paredzēts mesties pa taisno upē ar hydrospeed jeb riverboardingu.
Nulle sapratnes vai priekšnojautas, kas sekos, vienkārši būs upe, ātra upe.
Burvīgas brokastis un rīta Baiba, kas saliedē un silda visa brauciena gaitā. Esam busos un braucam, diena saulaina un pat karsta, izcila ūdens priekiem – tā mierīgi nodomāju un priekšnojautas miers sāk uztraukt.
O, jē, šie hidras tērpi ir kaut kas. Lateksa brīnumi! Novērojums – garās, slaidās meitenes ieslīd tajos viens divi, mēs, mazās – stūķējam sevi dubultlaiku. Bet, OK, visi kā melni ronēni, saņemam norādes no organizatoriem un dodamies pie savām „vannām”.
Nu, neesmu ūdens cilveks, bet apņemšanās ļauties ir liela. Tikpat liels ir mans pārsteigums par atrašanos jau aukstā ūdenī, viss notiek ātri! Kajaku džeki baida ar „vašmašīnu”- man nav pieredzes, nav baiļu, tik uz priekšu, kā būs, tā būs!

„Vašmašīnas” prieki – gandrīz visi pakļūst zem ūdens, arī es. Maļ mani un maļ, nevar tikt virs ūdens, baltas putas virs galvas, diezgan skaisti. Sāk apnikt, atduros sāpīgi pret akmeņiem, saprotu, jātiek ārā – ceļu roku, saucu palīdzību! 100% rūpes no kajaku džekiem, atbalsts momentālīgs, esmu drošībā. Tāpēc nākošos 3 km krācēs es droši devos tālāk, jo ziņķārība pabeigt trasi līdz galam bija lielāka par izbīli un sarīto ūdeni sevī. Un tas bija to vērts!
Pēc izkāpšanas krastā, sarunas un emocijas nemitējās. Visi čaloja. Visi mēs bijām pārņēmti ar šo piedzīvoto un dalīties, klausīties bija fantastiski. Jā, zilumi bija un bažas bija, bet TAS BIJA Tā VēRTS!
Otreiz? Pēc gada, varbūt vairāk:))

 

Raksta – Aleksis

Šodien ir tā diena, kad kāpju ārā no komforta, diena, kur aci pret aci tiekos ar savu ‘iemīļoto’ fobiju – ūdeni!
Straujūdens kalnu upe, putaplasta dēlis un hidra – kombinācija, kas jau liek plaukstām iesvīst, apziņai fokusēties un glavā “fak, vajag sagrupēties un vēl tāds sīkums kā nenoslīkt…”.

Esam piebraukuši pie riverboard nomas punkta, neliels burziņš un aktivitātes instrukcijas sesija. Apmācības tiek novadītas pārliecinoši un pat maza iedvesma, ka viss būs kārtībā. Smaidīgā pirmspeldes fotosesija, brašs gājiens uz busu, un aiziet ūdenī iekšā!

Kalnu upe sevi nepieviļ – vizuāli rāma un skaista, bet, kad esi tajā iekšā, tad saproti tās mežonīgumu, kas kliedz virsū – necīnies, bet gan pielāgojies, cieni un tiksi cienīts. Tiesa, esam cilvēki ar savām emocijām un vājībām, kuras ne vienmēr spējam valdīt. Kad visa ir par daudz, un ārējais kairinājumus tevi iedzen ‘fight or fly’ režīmā, tad sākas duelis, kur vienā ringā satiekas tavs loģiskais saprāts ar haotiskām izdzīvošanas bailēm. ��Ar tevi viss būs labi, kamēr bailes nepārņem spēju domāt, reaģēt un rīkoties.

Atpakaļ pie riverboard. Esam nopeldējuši vairākus līkumus, saprotam, kā manevrēt (pareizāk teikt, ka saprotām, ka to nav iespējams izdarīt ar šādu putaplastu…) un gaidām pirmo ‘veļasmašīnu’. Brīdis ir klāt un visi maļās pāri kā nu kurš māk. Tālākais viss bez lieliem pārsteigumiem – esmu parauts zem ūdens, pret akmeni sasista kāja un pa virsu tam, lai saglabātu jautrību, kāds man pārpeld pāri.

Esam ārā tikuši, emocijas pārpilnas un smaids par varonību.

Tas mulsuma brīdis, kad jāizvlēas vai arī otru trases daļu peldēšu. Nezinu, negribu, nav man nekas nevienam jāpierāda. Vai tomēr ir? Sev? Par to, ka mana fobija nav mana fobija? Jā, es gribu mācīties savaldīties un nenobīties no ūdens, kas gadu gadiem ir nākušas un gājušas, bet tomēr palikušas. Īsumā par otro trases daļu – ‘veļasmašīnu’ tusiņš, kur katrs no tiem izrādās kā māk – viens lielāks, otrs straujāks un trešais paķēris draugu un taisa dubulto salto.

Spēks ir izbeidzies, elpas ievilkšana kļuvusi par retu parādību, acis meklē instruktorus un prāts saka, ka vēl drusku un būs finišs.
Finiša nav. Izveidojas minētais duelis, bailes pārņemts sāku meklēt krastu, bet piepeldēt nevaru un nav citu opciju, kā 100. reizi saņemt sevi rokās un koncentrēties uz lietām, kuras ir savarīgas (nevis, vai kāds mani redzēs, kad vairs neuzniršu,…), atbilstoši rīkoties – aizver muti, kustini kājas un nepazaudē putaplastu.

Virpulis pēc virpuļa un aptuveni pēc 2 gadu ilgas peldes (vismaz tik ilgi tas laiks vilkās) esmu krastā.

Adrenalīna pārņemts, rāpjos ārā. Smaidu. Smaidu, nevis par finišu, bet par aizvadīto cīņu. Neskatoties uz dažiem zaudētiem raundiem ar bailēm, esmu spējis sagrupēties, nostāties uz kājām un nepazaudēt sevi.

Esi ar sevi vēl tuvāk, cieni dabu, esi tu pats.

Aleksis

 

05.06.2019 Alas/ Katalonija/ Sestā diena

Raksta – Inga

Cik fantastiski ir gulēt ārā, svaigā gaisā! Pamodies un skaties debesīs.
Jau top brokastis, cilvēki krāmē mantas, jauc teltis…. Šodien plānā alas. Velku sagatavotās drēbes, kuras nav žēl smērēt un zābakus. Pa rokai nolieku lukturi. Brokastis, rīta aplis un esam gatavi doties. Paliec sveiks glītais kalna ciems un straujā upe!
Pat nemanu cik ilgs ir pārbrauciens, jo ar aizrautību skatos pa logu! Gala mērķis ir mazmazītiņš kalnu ciematiņš. Mašīnām atrodas vieta blakus aitu un kazu fermai. “Smaržo” un blēj fermas iemītnieki. Sagaida mūs rejoši un pinkaini suņi. Pretī nāk arī divi ciema vīri. Pēc skata veci aitu gani. Sasveicināmies un parunājamies, mēs angliski, viņi spāniski. Vai kāds ko saprata tas jau vairs nav svarīgi. Izejam cauri ciemam, kāpjam kalnā. Gājiens nav garš, bet gribas ik pa laikam apstāties un palūkoties apkārt. Tik skaisti! Nonākam pie alas ieejas un piestiprinām lukturus pie ķiveres. Grupa sadalās, puse iet līdzi Jūrim, otra puse Valdim. Sākums ir vienkāršs, bet dziļāk jau paliek interesantāk. Ieslēdzu lukturi, lienu, rāpjos, uzmanos un baudu. Eju ejas, labirintu labirinti uz šķiet visām pusēm! Labi, ka Valdis un Jūris zina pareizo virzienu uz izeju, tas nomierina! Alās dzīvo sikspārņi, kādu arī iztraucējam. Pa sienām rāpo sirseņi, pirmo reizi tādus redzu un kā viņi lec! Izejam cauri kāda tualetei, Jūris saka, ka pūces. Ieraugam arī stirnas kājas gabalu … Kalnā iekšā tik daudz dzīvības, alās noris sava dzīve, mēs esam tikai viesi. Kad mūsu kompānija alas ir izložņājusi, Valdis piedāvā atrakciju – lienam

alās, izslēdzam lukturus un lienam ārā. Šī doma mani biedē, bet, gaidot pārējos, nolemju tomēr piedalīties. Tā nu ejam alās. Pa ceļam cenšamies iegaumēt kāds ir ceļš – kas labajā, kas kreisajā pusē, kur jālien, kur jārāpjas, kur jāgriežas. Tas brīdis ir klāt! Izslēdzam lukturus, minūti gaidām. Šķiet, ka plāns kā virzīties ir … un aiziet … Tumsā orientēties nav viegli. Bail nav, ir tikai interesanti un jautri. Kur bija kļūda un nojuka mūsu plāns nezinu! Likās, ka darām pareizi, bet nekā! Pēc gaismas ieslēgšanas, lai apdomātos un ātri palūrētu, kur pareizais virziens, turpinām ceļu. Labi, ka Ilzei ir fantastiskas orientēšanās spējas, viņa mūs arī izved ārā. Super laba atrakcija jautrā kompānijā. Laika limita pārtērēšana un nebūšana ātrākajiem ir mazsvarīga.
Laiks doties prom. Ārā ir mazliet lijis, mākoņi staigā pa kalniem. Kāpjam lejā. Mazais ciems ir tukšs un kluss. Mūsu pusdienu brigāde vāra pusdienas, mēs pārģērbjamies, esam tiešām netīri. Kad visi atgriezušies no alām, paēdam, sataisāmies un braucam uz pilsētu, veikalu un nākamo kempingu. Ceļā atkal skatos pa logu un priecājos par skatiem. Kempings ir liels, te ir pat baseins. Tiklīdz esam iekārtojušies, eju peldēt, ūdens atsvaidzinošs. Vakariņas šovakar ejam ēst vietējā krogā, tā, lai pa smuko! Galds ir rezervēts, sasēžamies, pasūtam ko nu katrs grib un atpūšamies. Ir jautri!
Vēl vienai fantastiskai dienai fantastisks noslēgums! Gulēt eju savā aizlienētajā, Valda uzsietajā (milzīgs paldies!) šūpuļtīklā. Rīts būs agrs, tāpēc laiks gulēt.
Inga

 


Raksta – Juris

Es pat nezinu kura diena pēc skaita tā bija. Katrā gadījumā biju pilnībā tur un tad, un kā saka, laimīgie laiku neskaita. Atceros, ka no rīta Valdis teica, ka šī diena būs tāda mierīga. Pēc plāna tā noteikti bija, bet nevaru teikt, ka iztika bez adrenalīna. Paēdām ierastās brokastis – nevaru vairs atminēties, kas tieši bija brokastīs, bet visticamāk, ka putra bija klātesoša – tā bija piedzīvojuma degviela. Kādu tik putru neēdu – cietu putru, mīkstu putru, putru ar gaļu, putru ar šokolādi. Bija sajūta, ka ja tas būtu iespējams, tad arī busiņš brauktu ar putru, ne benzīnu.
Pēc brokastīm devāmies ceļā. Atceros, ka brauciens, salīdzinot ar citām dienām, likās pavisam īss. Pat nepaspēju kārtīgi iekārtoties busā, kad jau bija jākāpj ārā. Nonācām ciemā… ciematā… māju kopienā laikam. Dažas mājas tur bija un ar to arī bija gana. Viss izskatījās šarmanti. Māju nebija tik daudz, lai mēs aizkavētos un raiti turpinājām ceļu pie mērķa.
Kāpām kalnā, skatījamies uz lieliem putniem, kas lidinājās apkārt – kondori, laikam. Ap to laiku jau biju pieradis pie kāpšanas un kāpelēšanas, tāpēc šī tiešām šķita, kā pastaiga.
Nonācām pie alām – Jūris pastāstīja par alu un ko tur varēs redzēt. Atceros, ka Jūrim tās likās par “popsīgu”. Ja atklāti, tad alas nekad nav bijušas mana stihija, vai arī intereses objekts – caurums klintī un daži tuneļi. Es nesaku, ka tās nav interesantas, bet drīzāk, ka man tās nav interesantas. Sadalījāmies grupās un devāmies alās. Kāpām lejā, kāpām augšā, līdām sāniski un uz ceļiem. Nopriecājos par to, ka ir ķiveres, jo pirmais ko izdarīju, ielienot alā, bija mēģinājums piecelties, kas rezultējās ar ķiveres sadursmi ar alas “griestiem”.

Īsumā par pašām alām – putekļi, siseņi, plaisas, zemi griesti, rozīnes vai grauzēju izkārnījumi ( pēc garšas nevarēja pateikt) un, nomedīta dzīvnieka ķermeņa daļas, kā puzles gabaliņi izmētāti visā alu garumā.
Tad sadalījāmies grupās un devāmies alā pārbaudīt, vai varam atrast izeju tikai uz tausti. Izslēdzām lukturīšus un mēģinājām tikt ārā. Atceros, ka sākumā uzņēmos vadību, jo likās, ka skaidri zinu, kur mums jāiet. Kā tad! Nepagāja pat pilna minūte un man bija skaidrs, ka es neesmu kurmis. Taustījuos uz visām pusēm – akmens, smiltis, kāja, griesti, seja un atpakaļ pie akmens. Pilnīgs fiasko. Par laimi Ilze teica, ka viņa zin kur jāiet – nekādu dziļāku paskaidrojumu man nevajadzēja, lai viņai uzticētu mūs izvest ārā. Un viņa izveda! Pa ceļam sasitu kājas, rokas, galvu – man liekas, ka pat Valdim iesitu. Pie sevis sāku prātot, kā Ilzei izdodas atrast ceļu, bet tad jau bijām ārā.
Devāmies atpakaļ uz busiņu un likās, ka dienas adrenalīna deva jau bija saņemta. Pa ceļam ar Sintiju un Elīnu izdomājām apēst Snikeru, kas ceļojumā bija tik pat reti sastomams, kā košļenes padomju laikos. Lai būtu skaidrs – mums nebija 3 Snikeri, mums bija viens uz trijiem. Pakāmāmies augstāk un piesēdām uz akmens. Sadalijām 3 vienādās daļās ( laikam) un tad … lapsa. Noplukusi, apātiska, neveselīga pēc skata.
Pāris metrus no mums. Pāris neveiksmīgi mēģinājumi ar akmeņie aizbiedēt šo ļoti mērķtiecīgo dzīvnieku, līdz sapratām, ka nav vesela. Tālāk viss notika ļoti ātri. Nu ļoti ātri – paslīdēju no klints un mirkli vēlāk jau biju pāris metrus zemāk. Meitenes nokāpa daudz piesardzīgāk un raitā solī metāmies bēgt. Kad likās, ka esam drošā attālumā kopā pasmējāmies, bet par ātru. Lapsa seko – smiekliem laika. Dikti ātri tikām ciemam un uz atvadām paspējām nofilmēt, kā lapsa ienāk ciemā. Šī adrenalīna deva nebija minēta aprakstā, bet pieredze palika atmiņā. Viss, kas dienā sekoja pēc sastapšanās ar kūmiņu bija tikai dienas fons. Vēl vakarā pirms aizmigšanas noskurinājos atceroties.

Juris

 

06.06.2019 Via Ferratas/ Katalonija/ Septītā diena


Raksta – Einārs

Rītu uzsākam labi izgulējušies un mundri, izbaudījuši Camping Vall d’Àger ērtības. Labi, ka iepriekšējā vakarā izdevās laicīgi doties pie miera. Šodien programmā via ferratas – ar tērauda drošības trosi un pakāpieniem aprīkotas klinšu trases. Vairākiem no mums tā jau izmēģināta nodarbe, tomēr ar nepacietību gaidām šo piedzīvojumu, jo katra via ir savādāka. Ne tikai grūtības pakāpe – galvenokārt jau skati un emocionālais baudījums!
Brauciens neilgs – 20 minūtes un varam sevi aprīkot. Ekipējums jau izmēģināts Andorā, senāk pazīstams tiem, kas apguvuši “meža kaķi” – ķivere, iekares sistēma, divas elastīgas drošības saites ar karabīnēm, un vēl arī īsā atpūtas cilpa – ļoti ērts rīks, kad gribas relaksēties vai vienkārši “pakarāties” pie klints, lai pievērstos tikai un vienīgi apkārtnes baudīšanai. Kad esam sakāpuši sistēmās, palīdzam saviem “badijiem” sakārtot to lencītes. Vēl izķeram kļūdiņas un varam doties uz savas via ferratas sākumu, lejup pa diezgan stāvu taku, kura pie tam vietām klāta ar zem zolēm labi ripojošiem akmentiņiem. Kad esam pie sākuma, atklājas – tā saucas Via Ferrata Teletubbies. Atliek secināt – piemērota pat teletūbijiem! Mēs gan visi esam krietni izveicīgāki, tomēr ceļu uzsākam piesardzīgi. Vietām via vijas pa visai stāvu kori, tomēr sistēma dod drošības sajūtu. Augstums nebija pārāk liels, tā dēļ kājas nedrebēja. Tomēr elpa teju aizrāvās, baudot neatkārtojamo ainavu, kas atklājās skatam aizvien vairāk un pārsteidzošāk. Ik pa brīdim, pakāpjoties augstāk, gribējās apstāties un baudīt šo skaistumu. Tā vien gribētos to satīt kamolītī sirds dziļumos un paņemt līdz. Šķita, ka augstāk kāpjot, mainās arī ūdenskrātūves tirkīzzilās vai tirkīzzaļās krāsas toņi.
Atsevišķi, līdzenāki trases posmi bija bez drošības aprīkojuma. Pēc nesenā piedzīvojuma virsotnē, tas vairs nešķita nekas sevišķs. Kāpiens aizņēma pāris stundas,

pievarētais augstums bija 127 metri, bet šķita – esam uzkāpuši vismaz puskilometru.
Kad atgriezāmies uz ceļa – bija dienas grūtākais brīdis. Otrajā via ferratas posmā doties bija iespēja tikai nepilnai pusei no grupas. Ceļojums bija pilns izaicinājumiem. Viens no tiem – spēja atteikties no kārotā, atteikties arī no spilgtākām, neizbaudītām sajūtām un emocijām. Vēlreiz pierādījās, ka esam draudzīga grupa. Pat bez izlozes izšķīrāmies, kuram ceļš augstāk ir svarīgāks.
Pēc spirdzinošas peldes Canelles ūdenskrātuvē un pusdienām, atkārtoti devāmies teletūbiju takās. Šoreiz solis bija raitāks, bet ne mazāk aizraujošs. Nesteidzigi pačalojām korē pie mazās kapelliņas, un varējām ar Valda busiņu doties atpakaļ uz Ager pilsētiņu pa līkumainajiem šaurajiem, tomēr krietni noasfaltētajiem celiņiem.
Vēl viens dienas prieks bija iepriekšējā vakarā restorānā palikušā Valda fotoaparāta atgūšana, tik daudz iemūžinātu emociju saglabāsies!
Vakarā – devāmies uz pilsētiņu, kur iebaudījām kādu La cervesa, sirsnīgi apspriedām aktuālas tēmas, apguvām konstruktīvas atgriezeniskās saites noderību izaugsmē, pakomunicējām ar vietējiem un mazā bodītē iegādājām vietējo delikatesi sirsnīgu sarunu turpinājumam kempingā.
Jau krēsloja, kad sagaidījām augstās viaferratas apguvušos ceļojuma biedrus – starojošus! Ceļojums tuvojas beigām. Bet – nebija žēluma sajūtas, kas dažkārt iezogas sirdī tādos brīžos. Jo tā bija pilna neatkārtojamu emociju.

Einārs

 


Raksta – Sinča

Pēdējā diena. Pēdējais piedzīvojums un tad mēs dodamies mājās. Via ferratas ir ceļojuma galamērķis. Visu brauciena laiku esam tām gatavojušies – gan emocionāli, gan fiziski! Ceļamies agri! Jau 6.00 ēdam stiprinošo omleti un 7.00 dodamies ceļā. 20 minūtes un esam klāt! Un sākam! Ejam kādu gabaliņu lejā un sākam kāpt uz augšu. Teletūbiju Via Ferrata ir lielisks sākums tiem, kas mēģina Ferratas pirmo reizi mūžā! Taureņu un zilonīšu pavadībā kāpjam augšā! Lieliski skati, zils ezers, kalnu grēdas, augšas un lejas! Aiz katra kāpšļa, aiz katra stūra ir cits skats, cita sajūta. Gribās apsēsties un kādu stundiņu pasēdēt!! Ja no rīta vēsums un uztraukums mūs stindzināja, tad nu jau Saule mūs kārtīgi ir sasildījusi un mēs sasniedzam Kalna galu!!
Esam iesildījušies! Laiks atvēsinošai peldei Zilajā ezerā. Kad vēl tik zilā ūdenī, ja ne šodien!! Un laiks pusdienām – pēdējā zupa – mmmm… garneļu!!
Dienas otrajā pusē mēs dalāmies. Diemžēl visi netiks uz otrajām Via Ferratām laika trūkuma dēļ. Un man ir tā iespēja būt to 7 vidū, kuri varēs kāpt. Tā solās būt grūta un izaicinoša, gara un karsta!! Gribētāju kāpt noteikti ir vairāk un tā būtu fantastiska pieredze visiem, bet laiks ir ierobežots, visi nevar…
Lai nokļūtu līdz Via Ferratām ir jāiet – gandrīz stundu pa klinšainu taku, pa mežu, pa kalna maliņu, pa lielu karstumu pašā dienas vidū – jau ir grūti!!!
Valdis iedod pēdējos atvadu vārdus otrai komandai, kuri paliek baudīt otro dienas daļu nesteidzīgā solī: “ja mēs līdz rītdienas 8.00 neesam, tad mūs jānāk meklēt!!!” Iedvesmojoši, vai ne!!
Un te viņa ir!! Esam pie Ferratas – pirmais skats – ap 50m augsta klints – ķēdes un kāpšļi tik maz un tik izretoti. Ir skaidrs, ka te būs īsta kāpšana – būs jākāpj pa klinti, būs jāmēģina būt īstiem klinšu kāpējiem! Mēs sākam kāpt un mums sanāk!! Soli pa solim tu vienkārši kāp uz augšu, augstums paliek lielāks, reizēm nodreb kāja, reizēm roka, reizēm sirds!! Ir reizes, kad akmeņi sāk drupt un tā sajūta ir tiešām jocīga – trāpīs vai netrāpīs?? Baigi liela iespēja izvairīties tāpat nav!! Vidū augstums ir jau elpu aizraujošs, it īpaši tāpēc, ka tu nestāvi uz platas stabilas kalna malas, bet ar visām četrām esi pieķēries pie maziem mikro izcilnīšiem klinšu sienā. Domāt jāmēģina mazāk, domas paralizē un liek sastingt. Notikt var tik daudz kas – var saslīdēt, var nepietikt spēka, var atdalīties kāds akmens. Jo mazāk domā, jo raitāk tiek uz priekšu, katrs protams ar savām domām un saviem izaicinājumiem.

Esam pēdējā trešdaļā – maza ligzdiņa kalna vidū – saliņa, kur atvilkt elpu, pieplakt pie sienas drošībā uz pilnas pēdas un sagatavoties pēdējam kāpienam augšā – tur būs jāizliek visi spēki – gan fiziskie, gan emocionālie – būs jātiek pāri negatīvai korītei, būs jāpaļaujas uz saviem spēkiem un jāļaujās kāpienam. Pūš tik stiprs vējš, ka savelkot visu kas nu kuram ir paņēmies līdzi – pūš tāpat stindzinošu aukstumu! Valdis ir devies jau augšā, lai iedotu papildus drošināšanu no augšas. Mēs esam drošībā – Valdis mūs noturēs, bet ticību saviem un Valda spēkiem, katram ir jāatrod pašam!!
Mēs atradām, uzkāpām, izdarījām! Prieks ir visos, bet vēl jau dalīts – lai arī mēs esam tikuši augšā, būs vēl jātiek arī lejā – 4 nobraucieni 30m pa virvi uz leju. Pirmais kāpiens – acis lielas – visiem, tur atkal jānotic savām spējām, tam, ka tu vari, ka viss ir droši un ka tā to var darīt.
Uzticēšanās, manuprāt, ir lielākais izaicinājums šai piedzīvojumā un no manas pieredzes šoreiz iespējams arī vieglākais, jo Valdis ar Juri ir iedevuši tik daudz, esam jau tik daudz izdzīvojuši un pārdzīvojuši, ka es uzticos šiem puišiem pat vairāk nekā uz 100%. Un ar viņiem blakus ir izdarāms viss. Mēs varam tik daudz un droši vien vēl vairāk.
Esam lejā, bija grūti, bija forši, gribās vēl!!!
Braucam mājās. Mūsu 14h garā diena iet uz beigām. Pēdējās vakariņas! Gardas! Pēdējais aplis – skumjš… Mums katram ir ko pateikt. Esam tik daudz izdarījuši, tik daudz ieguvuši, iepazinuši tik daudz jaunus, foršus cilvēkus, esam satuvinājušies, iespējams ieguvuši pat jaunus draugus!!!
Saliekam bildes fotoalbumos, sapakojam uzlādētās baterijas somās un dodamies čučēt, lai rītā dotos uz īstajām mājām – atpūtušies, salādējušies, iestiprinājušies un visādi citādi Labāki ES!!!

Sintija 7.06.19