26.11.2009

Tekts, foto un video – Krists Ozoliņš, www.ozolinspottery.com

Īsta, no zemes izcelta māla pārvēršana un apdedzināšana sadzīvē lietojamos priekšmetos ir manas intereses lauks 3 gadus. Pārāk īss laiks, lai varētu apgalvot, ka zinu – apgūtas vien pamata prasmes un iemaņas, un tomēr pietiekams, lai būtu uz kā balstīties tālākos meklējumos.

Kādēļ tas man ir svarīgi Es izjūtu spēcīgu piederību šai zemei. Un piederēt – tas nozīmē apzināties to. Manuprāt, viena no lielākajām latvieša bagātībām ir spēcīga cieņa pret savu fizisko zemi, tā tiek uztverta vairāk kā Zeme – planēta, mājas, izcelšanās, nekā resurss vai prece. Mijiedarbībā ar to, joprojām jaušams pirmatnīgums, kaut vai leģendārā ‘sēdēšana pie upes’, kas ne visur tiek saprasta.

Un tā vilkme tuvāk šim pirmatnīgumam, tuvāk mežam, tuvāk plašumiem un galvenais – tuvāk dabas ritmam, laika gaitā ir ietekmējusi svarīgus lēmumus. Atpakaļ skatoties tā ir loģiska notikumu ķēde – biznesa vadības studijas – dabīgu un īstu lietu tējas kroga izveide – došanās uz laukiem ar podniecību. Tomēr to visu izdzīvojot lineāri uz priekšu – katrs posms ir tas, kas piepilda kādu nezināmo šajā ‘vilkmē’ uz dabas ritmu, iespēja tai sekot. Un tieši tādēļ savu saskaršanos ar podniecības amatu nevēlos saukt par nejaušu.

Un tomēr tā tas sākās, kad, vadot dienas kā tējas kroga ‘Laipni kungi’ saimnieki, saņēmām ielūgumu apgūt podniecības pašus pamatus no podnieces Līgas Merginas. Podu veidošana noslēdzās ar kopīgu pirmā cepļa kuršanu un dabīgu ziņkāri iet tajā tālāk. Tā tiku savests kopā ar meistaru Evaldu Vasilevski, kura atvērtība dalīties savā amata un dzīves pieredzē ‘atslēdza’ manī padziļinātu interesi par amatniecību un konkrēti – podniecību.

‘Podniecība nav revolūcija, tai nav sākuma un beigu gada. Tā ir tik veca kā cilvēce. Mēs glābjam podniecību no aizmirstības.’ Šie Evalda vārdi izklausās dramatiski, bet man tie palīdzēja izprast amatnieka lomu. Manuprāt, tā ir liela bagātība – meklēt, mācīties ļoti senas – no paaudzes paaudzē nodotas zināšanas par specifisku, mūsu zemei raksturīgu materiālu. Un tieši tas cik daudzveidīgas un kvalitatīvas būs mūsu paaudzes zināšanas noteiks to kvalitāti nākotnē.

Mācoties un pētot māla un uguns īpašības, es savienojos, apzinos un cienu šo zemi un kultūru.

Radoša darbība – pārslēgt prātu

Personiski mans lielākais izaicinājums podniecībā ir domāšanas virziena un domu konstrukcijas nomaiņa vai pat atcelšana. Smadzenes ir iekārtotas ikdienas darbības vienkāršot un sistematizēt, padarīt tās monotonas un precīzas. Arī studijas un darba vide prasa vairāk apzināties iespējas/resursus un tad tās vadīt – savietot efektīvās kombinācijās.

Savukārt, amatā saskaras materiāls ar noteiktām īpašībām un raksturu (visbiežāk tās atklājas tikai caur fizisku pieredzi un treniņu) un radītājs – šajā gadījumā podnieks. Un šis mirklis ir īpašs, jo Tu vari radīt jebko (ko ļauj materiāls), bet tieši tas uzliek lielāko atbildību – atbildība par radīto, par tā nozīmi, iemeslu, funkciju – visu. No visa neierobežotā ir jāizvēlas kaut kas (vai jāizvēlas kas tāds, kā nav).

Amata vērtība rodas šajā brīdī, kad autors – radītājs ļaujas šai konkrētā brīža visaugstākajai prioritātei – un rada To. Un šī spēja – katru darbu uztvert kā vienīgo – īsto, saglabājas radot ikkatru, pat vismazāko vienību.

Ar šo domāju ne tik daudz, ka katram darbam ir jābūt ar augstu māksliniecisko vērtību, cik atbildību par katru izlietoto materiāla un laika vienību. Tas ir amatnieka lēmums un tam sekojoša atbildība.

Mācību metode – meistars un māceklis

Manuprāt, pieminēšanas vērts ir arī pieredzes gūšanas ceļš amatniecībā. Lai arī šodienas ritms neļauj seno meistara – mācekļa metodi izmantot pilnībā, dažas iezīmes ir saglabājušās. Zemāk minētās atziņas nāk no manas personiskās pieredzes sadarbojoties ar podnieku Evaldu Vasilevski.

Jautājums dod atbildi: nav jautājuma – nav arī stāstu par to ‘kā vajag un kā ir pareizi’. Specifisks jautājums dod specifisku atbildi. Ja neuzdod jautājumu, tad arī neesi gatavs sadzirdēt svarīgo.

Visvērtīgākais – strādāt kopā: podniecība ir ļoti ritmisks, secīgu darbību savīts process. Sākot ar māla rakšanu un sagatavošanu, podu veidošanu, pulēšanu un žāvēšanu līdz cepļa kurināšanai un atvēršanai. Cilvēciska saikne, vienots dienas ritms, iespēja vērot un uzdot jautājumus, kopīgi sasniegts mērķis un noslēgts darba aplis. Īpaši vēlos atzīmēt vērošanu – vārda ‘meistars’ vizuālā manifestācija.

Mācību temps: tā kā nav noteikts apmācību ilgums, tad arī pats process rit tādā tempā, kā apmācāmais ir spējīgs uztvert un saprast. Savienojumā ar treniņu vadīšanu un lauku darbiem, tas ļauj podniecību iekļaut dzīvesveidā un tai veltīt ‘vērtīgo’ laiku, kas vērsts uz rezultātu, nevis tā imitēšanu.

—

Šodienas podniecības pamatmisija ir saglabāt jau zināmo, nepalaist zināšanas, kuras ir slīpētas gadu tūkstošiem. Ar tām strādājot, neizbēgami pats darītājs mainās, mācās un dod savu ieguldījumu. Un darbs dod pretī – sākot no garām stundām rimta darba līdz priekam, izņemot no cepļa versmes melnus podus, katru īpašu, katru izlolotu. Un šis noslēgums ir sākums nākamajam ciklam – to jau darīs podnieks par vienu cepli gudrāks.