17 stundas kokā – bērnības sapņa projekts!

2.04.2011

Manā bērnībā sestdienās vai svētdienās bija raidījums „Uzmini Nu!”, uz kuru varēja iesūtīt pašu rakstītas mīklas un raidījuma viesiem bija tās jāatmin. Ja vēl varētu, tad 15 cilvēki iesūtītu mīklu, kas skanētu Laumas vārdiem: „Tu kopā ar 14 cilvēkiem, kuru dzīves pieredze un komforta robežas ir atšķirīgas no tavējām, vari uzmeistarot kopīgu mājvietu, un tev tā patīk. Tu vari nešauboties uzticēt savu dzīvību un veselību cilvēkam, ar kuru iepazinies vakar. Tu vari diezgan saldi izgulēties, karājoties zarā, nenoņemot ķiveri un pieļaujot domu, ka vari pamosties no neliela brīvā kritiena un atsitiena pret apakšējo zaru. Zaļais gaiss un patīkamais sagurums, ko rada aizrautīga ķimerēšanās visas dienas garumā, nestandarta guļvietu padara par ērtu pēli un pavisam nemanāms kļūst odu ņudzeklis, aukstais rīta vējelis un fakts, ka guli ar galvu mazliet uz leju. Tu vari arī nedaudz nokārtoties, turoties pie ļodzīgas kļaviņas pāris metrus virs zemes. (..)”

Kas un Kur tas ir?

Atminējums – tas ir Sense of Team rīkotais Koku Demo, kas ir Jura Zakrevska izlolota un Sense of Team atbalstīta ideja. Un ideja aizraujoši vienkārša – 15 cilvēki (13 dalībnieki un 2 vadītāji no Sense of Team) uz laiku pilnībā pārceļas uz dzīvi kokā. „Pilnībā” ietver visu, kas normāli būtu jebkurā dzīvesvietā – arī virtuve, labierīcības un, protams, guļamistabas. Kā visi uzkāpjam, tā viss – uz leju tikai nākamajā dienā. Līdz ar ko ir jāierēķina pilnīgi viss nepieciešamais – pārtiku, ūdeni, prīmusus, tualetes iekārtu, personiskās mantas un skaistos sveču lukturīšus ieskaitot – un tas viss jāiestiprina kokā. Ja krīt – tad krīt, kā ir – tā ir. Jāiemācās sekot līdzi mantām un pielāgoties resursiem, kas atlikuši, ar ko arī tikām galā. Vislielākā traģika balsīs skanēja, kad no rīta likās, ka lejā nolidojusi liela, ļoti garšīga šokolāde, to kaut kā pamanīja visi, bet drīz bija jābeidz vaimanāt – saturs bija palicis kokā, bet iepakojums izslīdējis, fū.

Virtuve un tualete bija nākamie svarīgie punkti mūsu komunālajā ozolā. Virtuves platformā gan izmantojām vienu prīmusu un ierobežotu trauku daudzumu, jo sīkumainība atkrīt, ja paliek tumšs, ir kārtīgi uzstrādāts aprīkojot koku ar margām un guļvietām, un tava soma ar tavu karoti, iespējams, ir 4 metrus virs virtuves. Tualete bija domāta blakus esošajā osī, bet laika trūkuma un ērtības dēļ tik ierīkota komunālajā zonā turpat ozolā, un bija labi. Galu galā labierīcību noderīgumu apliecināja to biežais izmantojums, visi bija apmierināti, un domāju, pašam ozolam arī bija interesanti. Noklusām pēc vakariņām, kas visi rāpās uz savu zaru un slīdēja iekšā guļvietās, paliekot sasaistē un jokojot: „Ja Tu sapņo, ka krīti – tu nesapņo”.

Rīts bija brīnumains, jo dzimām kā taureņi no kokoniem, smaidījām un apmierināti sasaucāmies ar biedriem virs un zem, un aiz, un blakus guļamtīklos un portedžās (virvītēs iekārta brezenta guļvieta ar rāmi). Laiskās un garšīgās brokastis tikai pastiprināja sajūtu, ka viss ir ļoti izdevies. Ar ko šis pasākums arī ir īpašs – mēs to izdarījām, un mums sanāca.

Visi evolūcijā attīstās uz priekšu, bet Tu gan atpakaļ,”, teicis Koku Demo dalībnieces Danas tētis. Tā nu mēs evolucionējām uz dzīvošanu kokā, un, pat ja tas ir atpakaļgaitas virzienā un apstiprinām jau sengrieķu hronikās pavīdējušo informāciju par Baltijas cilvēkiem – viņi sēž kokos un ēd sēnes – mums par to milzu gandarījums. Kāpēc?

 

Kāpēc kāpt kokā un tur dzīvot? Šis nav retorisks jautājums. Katram dalībniekam, braucot uz programmu, bija motivācija un vīzija, un tas arī ir Demo programmu spēks Nr.1 – tā ir nedēļas nogale, kurā cilvēki uzdod sev svarīgu jautājumu, par to, kas un kā būs, darot nebijušas lietas, bet Sense of Team uzdevums ir nodrošināt gan grupas, gan tehnisko procesu, lai rastos pieredze, laiks un telpa šī jautājuma atbildēšanai.

Šeit jāpiebilst, ka visas motivācijas un vīzijas mums der – no tehnisko prasmju pilnveidošanas un saziņas prasmju attīstības līdz tam, ka vienkārši ir jābūt skaisti – oranži guļamtīkli lielā ozolā, un cilvēks grib to redzēt. „Kokdzīves demo man (un noteikti lielākajai daļai) bija gan piedzīvojums, gan treniņš. Sajūtas – lieliskas. Attiecībā uz sevi, to visu varu dalīt trīs daļās – es, cilvēki un process. Savā sadaļā lieku savu garīgo izaugsmi, ko bieži vērtēju visaugstāk. Šo stundu laikā spēju sadarboties un kvalitatīvi komunicēt, risināt problēmsituācijas etc. ar nepazīstamiem cilvēkiem, kas bija viens no maniem izaicinājumiem, jo nebiju pārliecināta par šo spēju esamību sevī. Bet viss kārtībā :) ”, saka Līga F., diezgan precīzi savā komentārā aprakstot Sense of Team pārliecību, par Demo programmu jēgu.

Demo programmu spēks Nr. 2 – esi tāds kā esi, un visiem Tu patiksi. Mēs esam neticami dažādi. Ozols gan bija viens, un katram bija jāatrod savs veids, kā tajā dzīvot, pa vidu vēl draudzējoties ar citiem un darot lietas, kas sanāk. Ir tehniskāki cilvēki ar pieredzi darbā ar virvēm, un ir cilvēki, kas to mācās, bet visiem ir sava atīzta vieta, loma un iespējas. To apstiprina arī dalībnieku komentāri pēc programmas. Piemēram, Līga V. saka: „Kopumā varu teikt tā,  redzu savu vietu tur, tikai kā tehniskais aprīkotājs… tiktāl man bija tiešām ļoti interesanti un es nemaz nejutu kā pagāja laiks aprīkojot to koku, biju savā elementā, vēl es varētu taisīt visiem ēst :) , bet vot nespēju sevi iedomāties guļot stundām tīklā, laiski veroties tālumā un nododoties filozofiskām apcerēm par saplūšanu ar dabu, putnu čivināšanu un tamldz. Lietām (..),” kamēr Ievai P. ir paticis brīvais laiks: „Ļoti laba lieta bija buddy (atbalsta personas) pāri un našķīši! Tas ļāva visā tajā darbu burzmā atcerēties par draudzēšanās elementu, kas bija tā dabīgi un nepiespiesti. Un  highlight`s man bija iedotā 1h kad katrs bez sirdsapziņas pārmetumiem varēja darīt ko grib – strādāt vai atpūsties, mani tieši buddy`js uzcienāja ar zefīru un bija pilnīga svētlaime!(..)”

Dzīvot kopā ozolā un iztikt bez sinerģijas nav iespējams. Kā komentē Lauma: „Viss ir iespējams. Un vispār tajā kokā bija vēl diezgan daudz vietas!”. Tāpēc Demo programmu spēks Nr. 3, manuprāt, ir iepriekš ne vienmēr paredzamie notikumi, kas drošā veidā notiekoši (šajā gadījumā – esot 2 atsaitēs un ķiverē) Tev sniedz piedzīvojumu, kas vēlāk transformējas Tavai dzīvei noderīgā pieredzē. Un – jo lielāks piedzīvojums, jo lielāka pieredze, plus – ko tur slēpt – lielāka laime pēc tam. „Augstums nav mana stihija un to sapratu pēc pirmajām kokā uzkāptajām minūtēm, mani paralizēja ne līdzsvara sajūta, ka nav kur ar abām rokām pieķerties. Bet skatoties uz pārējiem mērkaķīšiem, es sev nepārtraukti atgādināju: “Tas ir iespējams, bloks ir tikai manā galvā!” Parasti es pat šūpoties nevaru, jo sareibst galva. Bet kopējais piedzīvojums bija tik vilnošs, ka par šo galīgi nedomāju,” saka Ieva P. pēc programmas.

„Ozols bija lielisks pieradījums tam, ko cilvēki spēj paveikt kopā. Neatkarīgi no tā, ka liela daļa nekad iepriekš nav tikušies, neatkarīgi no tā, ka mēs katrs nākam no citas vides ar ļoti atšķirīgām pieredzēm. Un lai vai cik fascinējošs ir fakts par gulēšanu dažu metru augstumā starp zariem un tualetes ierīkošanu zaru žāklī, man tomēr visspēcīgāk palikusi prātā mūsu sadarbība – pilnīga savstarpējā uzticība par katru mezglu, kas ir uzsiets; par vienīgo putras bļodu ar karoti, kas riņķo apkārt pie visiem; par mierīgo un atbalstošo komunikāciju; par lēmumu pieņemšanu un atbildības sajūta no katra dalībnieka. Nepārspīlējot ir sajūta, ka ar šādu komandu var ne tikai kokos dzīvot, bet doties ari misijā un vēl neapdzīvotākām vietām. Paldies katram!”, Dana raksta, un gribas pievienoties viņas teiktajam.

No Sense of Team puses – mēs ļaujam sev drusku lepoties ar jums.

 Ar lielāko sirsnību,

Ieva un Juris

foto: mūsu labākais Draugs Fotogrāfs Mārtiņš Zilgalvis, f64
Foto galerijas šeit>>